230km ar velo pa Kanādu + Niagāra bez velo!

13.06.2010.

Izbraukuši caur Amerikas – Kanādas robežpunktu, braucam tālāk gar 15.ceļu pa labi...velns viņu zina uz kurieni, jo ceļam nav ne numura, ne nosaukuma...

Piestājam pie kādas blondīnes, kas pie mājas sauļojas. Jā, šis ir ceļš uz Monreālu. Tā nu sākas mūsu ceļojums pa Kanādu!

Nobraukuši 30km vairs nevaram izturēt svelmi. Nolienam uz 15-20 minūtēm ēniņā, dzeram ūdeni, atlaižamies...

Izrādās braucam pa 217.ceļu. Braucam līdz 221.ceļam. Esam neizpratnē, ko darīt tālāk, jo ar mācītāju Dāgu, pie kura gribējām doties Monreālā, nevaram sakontaktēties – visi gali ūdenī!

Nakšņojam Duglasa motelī, kas atrodas krustcelēs blakus auto trasei un benzīntankam. Nobraukti 75km (25km no tiem vēl pa ASV daļu).

14.06.2010.

Rīts kā jau agrs rīts...kamēr mēs brokastojam ir sācis smidzināt, bet mēs esam nolēmuši braukt...un braucam!

Visu dienu, vairāk vai mazāk līst. Un mēs kā vienmēr esam izvēlējušies garāko maršrutu līdz Monreālai. Pa 221 ceļu, tad pa Principale Rd, pāri 132.ceļam...sāk līt arvien spēcīgāk...iemūkam benzīntankā sasildīties, jo tiešām visu laiku lietū braucot ir kļuvis riktīgi auksts.

Iedzeram kafiju un runājamies ar šoferiem. No tiem uzzinām, ka pa to tiltu, kuru mēs esam izvēlējušies, ar velo braukt nevar. Tā nu mūsu maršruts kļūst par 10 -15 km garāks. Braucam gar St.Lawrence upi, bet tad velo celiņš iemaldās kaut kādā privāto māju rajonā. Pariņķojam, pariņķojam...nē, braucam atpakaļ, atrodam virzienu uz Chapman tiltu. Ilgi meklējam kartē, blakus Chapman tiltam iezīmēto tiltiņu...kur tas ir?! Tā meklējot, vaicājot ceļu, utt paiet vai pusotra stunda...un tad, atmetam ar roku un braucam virzienā uz nākamo tiltu, kas ved pāri upei uz Monreālas centru. Gar dzelzsceļa tiltu ir izveidots gājēju tiltiņš, pa kuru pārbraucam uz gareno salu vai uzbērumu, kas veido tādu zemes joslu starp kanālu un upi. Pa to braucam 2.5km, un tad nonākam aiz Chapman tilta, kur sākas mūsu meklētais tilts uz Monreālu. Super, sapratām, ka visu laiku esam meklējuši tiltu, kurš mums kartē sākas no puses...jāizsaka kartes veidotājiem rājiens!

Monreāla...visu dienu to redzam, bet pie tās nokļūstam tikai pēc 17iem. Tik tuvu un reizē tik tālu...pagāja vesela diena, kamēr līdz tai nokļuvām. Arī lietus ap 15:30 mitējas. Spīd saule pār Monreālas debesskrāpjiem. Atrodam veikalu. Kamēr tēvs iepērkas, es kartē meklēju kā nokļūt līdz Gera centrale (stacija).Veloceliņš mūs vedina gar pilsētas kanālu. Uzgriežam uz Semināra ielu, tad pa labi uz Otavas ielu, un turpat jau ir...

Stacijā atkal šoks...uz Toronto vēl dodas vismaz 3 vilcieni, bet mums biļetes nepārdod...atkal jārezervē, tad tiek izsniegts kods, Tu ej pie automāta un maksā par biļeti, un atkal šiem nav bagāžas vagona...varam rezervēt tikai uz rītu, plkst.10iem. Jauki...kur lai liekamies lielā pilsētā? Kāda kanādiete vērojusi mūs kādu brīdi, pienāk pie mums un saka: Jums nav kur palikt? Sieviete ģērbusies kā metāliste vai labākajā gadījumā kā māksliniece, uzkrītoši košļā košļājamo gumiju...Mēs raustam plecus...jā, nav gan! Viņa sazvanās ar kādu pa telefonu, tad pienāk un saka: Jūs nedomājiet, es te nestrādāju, un nevervēju cilvēkus. Esmu sabiedrībā respektabla personība, man ir vīrs, 2 meitas, 2kaķi. Jums nav alerģija pret tiem?

Tā nu Elisone mums iedeva savu adresi, un palika sagaidīt savu tēvu stacijā. Kad esam pie viņas mājas Parka avēnijā, arī viņa piebrauc ar savu auto. Ielaidusi mūs dzīvoklī, viņa aizved tēvu mājās, bet mēs paliekam ar viņas kaķiem (Boniju un Shadow) gaidot pārnākam viņas vīru Danielu.

Vakars paiet pļāpājot par dažādām tēmām...sports - ice hockey, basketbols, kerlings (tie esot tie aktuālākie viņu pusē), ceļojumi – mūsu hobijs apceļot Olimpisko spēļu pilsētas...Meitas draugs Slava arī ar mums parunājas...šito valodu pieprotam labāk!

Mūs cienā ar lašu maizītēm...mmmm, sīpoli un biezpiens! Nu, redz...cik mājīgi, gandrīz latviešu gaumē!

Šodien nobraukti 75km (tās maldīšanās dēļ vien lieki 30km). Jā, ja man jāsalīdzina, tad pa Ameriku bija braukt krietni vieglāk, man nebija pat braucot jāieskatās kartē – no rīta paskatījos, un braukšanas laikā pēc zīmēm man viss bija skaidrs...ar Kanādas ceļa zīmēm ir sarežģītāk...to gandrīz nemaz nav!

15.06.2010.

Agrs rīts. Istabā smaržo pēc kāda kulinārijas brīnuma. Elisone plkst. 5:00 piecēlusies un cep gardās smalkmaizītes, kuras viņa mums iedeva ceļamaizei līdzi (pusi kāri notiesājām vilcienā, otru pusi Toronto, kādu pat aizvedām līdz Sidrabenei). Elisones darbs saistīts ar ēdonāšanas biznesu, viņa organizē pasākumu galdu klāšanu.

Brokastīs mums tiek ceptas olas, biezpiens ar maizi, kafija, sula.

Eleganti! Atvadamies no Elisones, viņa dodas pēc 7iem uz darbu...paņēmusi savu darba tērpu, uzsēžas uz skūtera un prom ir...

Daniels vēl pakavē mums laiku un tad palīdz riteņus iznest no pagrabtelpas. Atvadamies. Kopējs foto. Riktējam velosomas un braucam uz Monreālas staciju. Uz veloceliņa lielāka satiksme nekā uz ceļa...jauki ripinām, kamēr tēvam pāršauj riepu...nu, rezerves riepas mums, protams, nav! Tēvam sākas panika...piktojas, šķendējas (tas vēl būtu maigi teikts). Kad saku: stumjam uz staciju, ka nenokavējam vilcienu!, viņš tikai bļaustās un neklausās....taisās zvanīt Danielam, bet es saku, kāpēc Tev viņš jātraucē? Purpināšan nebeidzas...es vairs nereaģēju uz viņa pukstēšanu...klusēju...līdz viņš pēc 10minūtēm pats nonāk pie secinājuma, ka jāstumj uz staciju, un tad jau gan jau Toronto izštukos, ko darīt tālāk! Aleluja! Atliek secināt, ka vienmēr kādam vajadzīgs skaidrais prāts!

Stacijā esam 9:35. Ātros tempos pērkam biļetes gan sev, gan bagāžai (atsevišķās kasēs)...mūsu velo tiek interesanti iesaiņots (riteņa pakaļējais ritenis un ķēdes daļa tiek ietīta plēvē, bet sarunvalodā tas saucas specialy box!). Tad ar eskalatoru braucam lejā uz peronu. Ir! Esam iekšā un vilciens attiet. Dodamies uz Toronto. Zvanam mājiniekiem...atkal labas ziņas – brāļa ģimenē puika piedzimis...Gustiņš!

Toronto stacijā esam 15:47. Gaidam bagāžu. Kamēr tēvs kontaktējas ar kādu riteņbraucēju par tuvākā velo veikala atrašanās vietu, es atbildu vienam bagāžas pārvadātājam uz jau ierastajiem jautājumiem:no kurienes esam, kur esam braukuši, utt...un tad šis saka: vienreizēji unikālas velosomas, nekur tādas iepriekš neesmu redzējis, pats arī braucu ar velo...laikam speciāli šūtas! Saku: jā, jau 10gadus vecas, un tajā laikā šūtas pēc pasūtījuma...īpaši mums!

Tā nu mēs 16:00 dodamies uz veikalu John street galā pie Grange Park. http://www.ucycle.com/ te mūs uzņem vienkārši apbrīnojami...Harry fiksi aiztransportē velo pie meistara un 10minūtēs velo gatavs. Tēvs jau sākumā mēģināja iebilst, ka pats taisīšot, utt, bet es teicu, ka mums tas vajadzīgs ātri, un es zinu, kā viņam ar to likšanu būs – stunda vismaz (nav jau priekšējais ritenis, un viņš man redzes invalīds – ar vienu aci praktiski vispār neredz). Protams, serviss no mums prasīja 40$ (riepa, kamera+darbs+nodoklis). Darbs bija 12$.

Kāda no pārdevējām jautā, kuras valsts karogs tas ir...Harry lepns par savām zināšanām atbild: Latvia! Harry mums iesaka moteļa meklējumos labāk doties gar Ontario ezeru pa veloceliņu, kur to ir vairumā. Kempinga gan te tuvumā neesot...tuvākie 50km rādiusā.

Pa John street dodamies līdz 553m augstajam Toronto TV tornim. Turpat arī Olimpisko spēļu stadions. Pie ezera nolemjam pavakariņot, lai gan pusdienas jau mums ar vēl nav bijušas (vilcienā tik uzkodām smalkmaizītes).

18:30 braucam tālāk pa līkumoto veloceliņu. Daudz skrituļotāju, skrējēju, riteņbraucēju...ka mudž! Satiksme te noteikti intensīvāka nekā uz ceļa. Kāds vīrietis mums iesaka Beach motel, bet tas diemžēl ir pilns, jo sabraukuši riteņbraucēji uz veloreidu, mums iesaka mēģināt blakus esošajā motelī Mendoza. Tur arī paliekam.

Atkal moteļa pārvaldnieks notur tēvu par manu vīru, kad saku, ka tas ir mans tēvs, viņš veikli iziet no situācijas: Tu skaidri zini, ka viņš ir Tavs tēvs nevis brālis vai vīrs? Viņš labi izskatās! Smejamies!

Pēc dušas nolemjam iziet pastaigā gar ezeru. Fotosesija pie Ontario ezera. Tālumā redzami Toronto debesskrāpji un TV tornis. Jauks, silts vakars, bet paskatījušies debesīs, saprotam, ka atkal velk uz lietu. Pēc pastaigas nolemjam atkal uzēst, lai būtu 3x dienā paēsts!

Sazvanījāmies ar Danielu...pateicām, ka ar mums viss kārtībā, ka esam iekš Toronto...lai viņiem ar sirds mierīga par cilvēkiem, ko uzņēmuši savā mājā.

Iemiegu ap pusnakti. Šodien nobraukti 600km ar vilcienu un nieka 25km ar velo. Tomēr kaut kas nekā nekas!

16.06.2010.

8:40 pamožamies...aiz loga atkal līņā. Kad mēs būtu gatavi braukt, atkal sāk gāzt pamatīgi. Gaidam, kad pierims. 11os mitējas. Check out un prom...uz Sidrabeni!

Piestājam pie veikala (jāiepērk paika visai dienai). Es tikmēr caur netu sazinos ar mājiniekiem. Turpinam braukt pa Lake Shore, gar Ontario ezeru, līdz iela pagriežas pa kreisi. Aiz kāda luksofora, iekš Credit Port, pie mums piebrauc mašīna un vīrietis, kas izliecies pa logu jautā: Uz kurieni braucat? Esam pārsteigti dzirdot latviešu valodu...Viņi gan ir izbrīnīti, kāpēc mēs tik agri dodamies uz Jāņu svinēšanu, bet mēs sakam, ka labāk laicīgi nekā par vēlu. Tuvojamies Oakvillei. Uznāl lietus. Pirmo brāzienu nostāvam zem kokiem, tad atrodam izveidotu parku, lapenīti. Paslēpjamies, un, lai laiks nebūtu nostāvēts veltīgi, paēdam pusdienas. Caur Oakville līdz Third U ielai, tad nākamā krustojumā pa labi...sākas veloceliņš, kas mūs paved zem dzelzsceļa tilta, tad pāri 403.ceļam...un tad brīnamies, kurp braukt...jauns ceļš, kas nupat nodots, tad tālāk posms, ko vēl taisa...un mums ir tikai googles karte, kur šie ceļi nav iekšā...maldamies uz priekšu, ko nu vairs!

Nobraucam gar Bronte Creek Provincial parku, atradām kempingu Burloak Dr, ko arī noskatījām googlē, ja gadījumā Sidrabenē nepaliekam. Pirms 407.ceļa mums viens pārdevējs skaidro ceļu, bet viņš neesot vietējais un tādu vietu kā Zimmerman nezinot. Tad uzprasu, kurā virzienā ir 407.ceļš, un kad viņš parāda virzienu, man viss ir skaidrs...esam apbraukuši līkumu pa jauno ceļu ap jaunizcepto rindu māju pilsētu. Aiz 407.ceļa piebraucam pie mājas un jautājam pēc ceļa uz Sidrabeni. Kāds pāris mums izskaidro ceļu...jā, esam Ash tuvumā, kādi 10km no Zimmerman.

Vējš atkal dzenā mākoņus, uzvelkam plēves, bet bija tikai pāris piles. Atrodam Applbay ceļu, tik atkal nogriežam nepareizā virzienā...varbūt tāpēc, ka arī ceļa teicēji šaubījās – viens teica pa labi, otrs pa kreisi

Lai nu kā, mēs veiksmīgi atrodam Applbay Rd Nr.5100, un griežam iekšā Sidrabenes teritorijā. Ir plkst.17:30. Satiekam pārvaldnieku Andreju Grīnbergu. Sākumā runājam par telts vietu, bet tad pēc sarunas ar kafejnīcā strādājošo Ģirtu, nolemjam, ka labāk paliekam mājiņā (atpūtas namā Ķemeri), kur istabiņas stāv neizmantotas. Rīdzinieks Ģirts šeit ieradies strādāt uz gadu (Kanādas vēstniecībā ir programma, kurā jauni cilvēki, vecumā no 18-35 gadiem, var apmaiņas programmā, vai kaut kā tā, braukt šeit un strādāt).

Andrejs, kuru te visi mīļi saukā par Endiju, pie mums atkal atgriežas ap 20:30 un izvadā mūs pa Sidrabenes teritoriju, tad uz mājiņu. Vēlēk atbraukšot vēl...parunāties. Satiekam arī rīdzinieci Evitu, kura arī strādā kafejnīcā un, kas mums tagad 5 dienas dzīvos kaimiņos. Arī viņa, tādā pat veidā kā Ģirts, nonākusi Kanādā. Šeit viņi jau 2 nedēļu strādā kafejnīcā. Pirms tam esot dzīvojuši un strādājuši Toronto, Hamiltonā.

Andrejs pastāsta, ka Līgo vakars Sidrabenē būšot tikai 26.jūnijā, bet šajā nedēļas nogalē būšot lielā pirms Jāņu talka. Jā, tagad mēs izprotam to divu latviešu izbrīnu, ka mēs tik laicīgi braucam uz Jāņiem

Šodien nobraukti 68km.

17.06.2010.

Pamostamies tikai pēc 8iem...mūsu istabiņa atrodas mājas ēnas pusē, saule neiespīd un līdz ar to varētu vēl un vēl gulēt...

10:00 esam kafejnīcā uz brokastīm – auzu pārslu biezputra ar aveņu ievārījumu...un kafija...mmmm, labā!

Parunajos ar Evitu (viņa pirms tam šīs programmas ietvaros bijusi arī Jaunzēlandē). Viņa tik aizrautīgi stāsta par šo zemi, ka es pie sevis jau izlemju – noteikti kādreiz turp jāaizbrauc!

Kad esi radis būt visu laiku ceļa jūtīs, jocīgi šķiet vazāties pa Sidrabenes teritoriju un neko nedarīt. Izlemju iet uz baseinu (jau 7gadus viņiem šeit esot baseins). Zvilnu pie tā un cenšos atbrīvoties no velosipēdistu iedeguma...aizklāju ar dvieli jau kalnos iesauļotos ceļus...ķeru sauli ciskās!

Ūdens vnk burvīgs! Tā es te pie baseina 2h palaiskojos. Aizeju pārģērbties un prom uz kafejnīcu...uzprasamies uz vakariņām – apcepti vārītie kartupeļi, kotletes, salāti, štovēti kāposti. Latviešu virtuve rullē!

Uzspēlējam kafejnīcā uzstatīto novusu. Aizraujamies līdz pat 22iem...ups, Ģirtam takš kafe jāslēdz...bet kā saka: līdz pēdējam apmeklētājam!

Vēders neizpratnē par saņemto pārtikas devu...visu laiku ēdam sausu maizi, bet nu kas neiereasts...streiko!

Diena bez velo...dīvaini!

18.06.2010.

Nu kaut kas traks..sāku palaisties slinkumā...rīts sākas tikai pēc 9iem. Un laikam mums abiem ar tēvu ir vajadzīgs laiks vienatnei...vai vismaz vienam no otra jāatpūšas – sākam vienkārši viens otram „braukt” virsū...tas ir normāli!

Principā nolemju ar viņu kādu laiku nerunāt...lai savas domas patur pie sevis, lai nerunā par to, ko neizprot...bet mūsu ieilgušo klusuma pauzi pārtrauc Andrejs ar mammu Ēriku. Piekrītam abi braukt līdzi Ērikai uz veikalu – vajag mājiniekiem prezentus sapirkt, ūdeni iepirkt un bankomātā naudiņa jāizņem. Ērika ir feina kundzīte. Viņa mūs izvadā arī uz vācu pārtikas veikalu, kur šodien ir degustāciju diena – izgaršojam 2veidu salātus, kūpinātas desas, sieru... Tad Ērika aizved mūs uz alus bodi...nu feini, ieej veikalā, tur ir telpa, kur pieņem bundžas, pudeles, un tad tālāk ir liels ledusskapis, kurā Tu ieej un skaties uz n-tajām alus šķirņu kastēm, kas sakrāmētas lielās grēdās. Apmēram kā mums vairumtirdzniecības bāzēs. Pie sevis nodomāju: Tēva paradīze!

Ap 13iem atbraucam...he, un paēdam brokastis! Aizeju uz dušām...patīkama ūdens šalts pārlīst pār augumu...varētu te ilgi tā stāvēt!

Bet jāmazgā arī drēbes...veļas diena! Pēc labi padarīta darba esmu nolēmusi nopeldities baseinā. Atkal divas stundas pie baseina...kaut kā manas kājas nesauļojas...izskatās jau vareni, man pat pajautāja: vai tās garās tumšās zeķes nost nevilkšot?

Atkal pieslēdzos jogas vingrojumiem...vismaz kaut kā tas ķermenis jāizkustina!

Šodien nometnes teritorijā sabraukušas latviešu dāmas, lai ceptu pīrāgus Līgo vakaram. Bet mēs ar tēvu atkal „kasamies”...lai nepieļautu „rētas”, labāk fiksi aiztinos pastaigā pa Sidrabenes teritoriju. Kad atnāku, šis jau aizgājis uz kafejnīcu...sameklējis citu sabiedrību!

Varbūt mums šādi gājieni mācas virsū aiz nekā nedarīšanas...ceļā jau to sarunu un kontakta ir mazāk...brauc tikai!

Var jau būt, ka es te sāku „mazgāt netīro veļu”, bet nu es vienmēr esmu teikusi, ka šādiem braucieniem vajadzīgi trīs cilvēki...lai nav par maz, lai nav par daudz! Optimālākais skaitlis! Ja ir vairāk, sākas dažādu ideju bardaks – nevar vienoties par maršrutu, par pieveicamo km skaitu un tīri citu apstākļu dēļ...piemēram, jo vairāk braucēju, jo lielāka iespēja vairākas reizes stāties, ja kas atgadās ar riteņiem. Bet diviem ir lielāka iespēja saiet ragos, ja dalās domas...trešais varētu būt „zibens novedējs”!

Pēc vakariņām vēl notiek biljarda mačs.

19.06.2010.

Sestdiena. Šodien lielā talkas diena. Pirms 9iem ejam lūkot, kur viss sākas. Sākas tepat kalniņā, bērnu vasaras nometnes teritorijā, kur tiek izlikta reģistrēšanās plāksne. Pierakstamies.

Mums tiek iedalīts darbs pie labirinta veidošanas ( tas tāds meditatīvs aplis, pa kuru ejot uz riņķi, uz viduci, tiek garīgi sakārtotas domas). Strādājam kopā ar Aiju. Pēcāk mums pievienojas arī Imants. Andrejs mums piegādā materiālus – sakapātu koku skaidas jeb šķilas...vēl siltas! Un mēs ar tām noklājam jau iepriekš iezīmētu labirinta skici.

Pēc tam mūsu pienākumos ietilpst brīvdabas baznīciņas teritorijas pakopšana. Te notiek gan iesvētības, gan laulības, kristības, protams, tikai vasaras sezonā. Visi kolektīvi nolemjam, ka te mums īsti nav ko darīt, te tikai ar pļaujamo aparātu jāpadarbojas.

Ejam uz lanču – viegla maltīte strādīgajiem talciniekiem. Gurķu zupa (kefīrs, sablenderēti gan svaigie, gan skābēti gurķi, piparmētra un dilles).Mmmm...garšo labi!

Tad dodamies uz Jāņu estrādi, kur kaplējam nezāles, kas saaugušas gan uz skatuves plača, gan uz trepēm. Šeit Jāņos, Līgo vakarā uzstāsies Latvijas grupa „Lauku muzikanti”. Tā kā mums darbs rit raiti, Andrejs mūs pieliek pie darba...jāsakopj Jauniešu deju grīda...deju laukums aiz upītes, kur jauniešiem notiek nometnes disko vakari. Tur cīnāmies ar sabirušajām lapām, nesam tās dedzināt uz lielo ugunskuru.

Ir tik daudz padarīts, ka mēs ar Aiju nolemjam, ka viss...esam nopelnījušas vēsu peldi pirms vakariņām, ko gatavo Dzintras dēls (pavārs)...un sarunājam pēc 30min tikties pie baseina.

Baseinā nolemju, ka man prasās pēc kārtīga peldējiena...lai muskuļi iztrakojas!

Aija ir angļu valodas pasniedzēja un bibliotekāre universitātē, arī Latvijā vadījusi angļu valodas kursus. Pie baseina iepazīstos arī ar Rasmu un Maiju.

15:30 vakariņas nostrādinātajiem talciniekiem. Uhhhhhhh, pamatīgas gan – steiks, kartupeļi (vārīti un noturēti marinādē, pasniedz aukstus), ceptas sīpolu ripiņas un divu veidu salāti (grieķu salāti ar pupiņām un tomātu salāti ar sīpoliem un papriku) un tradicionālā Sidrabenes nometnes limonāde (ūdens ar citronu pulveri).

Vareni, mans vēders atkal pēcāk varēs brīnīties par lielo ēdiena apjomu...vairs jau nav pierasts ēst tik daudz !

Nolemju lēnu garu aizbraukt līdz tai zemeņu plantācijai, par kuru stāstīja Ģirts...uhhhhhh, kas par kalnu! Nobraucu nieka 8km...redzēju pa gabalu to feino klinti, pa kuru varot nokļūt līdz pat Niagārai...kādreiz vajadzētu to taku izstaigāt!

Un tā Talkas diena izvēršas par „plato” vakaru – alus, grauzdiņi, liela un jautra kompānija...dziesmas, anekdotes...

Rasma ar vīru, Maija un Ģirts, Dzintra ar vīru Juri, Andris, mēs ar tēvu, brāļi Blūmi – Kārlis un Māris, kafejnīcas cilvēki – Evita un Ģirts. Arī Andrejs pasēdēja ar mums kādu laiciņu. Tā mēs „nojāņojām” līdz pat 4iem no rīta.

Brāļu Blūmu dziedājums saviļņoja visus tusētājus, Andris brīžiem vnk neizturēja un laida līdzi...mēs klausījāmies aizgrābtu sirdi – viņi tiešām dzied no sirds! Tiešs trāpījums – no sirds uz sirdi! Viņi paši, protams, teica, ka pietrūkst brāļa Viļņa, kurš parasti piespēlē ģitāru...taču viņi ģitāras solo vietas sita līdzi ritmu...labais! Arī pārējie gribēja dziedāt...bet bija aizmirsušās dziesmas...Kārlis solīja atnest dziesmu kladi...atgriezās tukšā...neesot! Māris uzreiz teica: Tualetē paskatījies? Mēs sākām smiet...Kārlis taisnojas: nu ja, tur jau viņa vienmēr ir pa rokai! Iztikām beigās bez klades, dziedājām...protams, šad tad piemirsās dziesmu vārdi, bet tad Māris vai Kārlis izgudroja savu tekstu

Sarunas aizvirzījās arī līdz vēlēšanām, kas gaidāmas Latvijā, un tad Kārlis teica, ka viņa nepatīkot, ka Latvijā ieviesti termini : Bizness, serviss...tā tāda tehniska vārdu piesūdošana esot! Arī Māris pielika: un kas tas par vārdu „finišēt!?” Kas tad tur finišē? Nobeidz un viss...mērķa sasniegšana skanētu daudz labāk!

Feini, mēs ar Evitu vērojām kā šejienes latvieši cenšas saglabāt to latvisko dabu sevī, ap sevi. Mēs runājām par to gaišumu, kas viņos ir, un par to, ka viņi te rīkojas atklātāk...jebkurā situācijā!

Burvīgs vakars...aust rīts...istabiņā lēni caur koku zariem izspraukušies saules stari... drīz zvanīs modinātājs...

20.06.2010.

Mums šodien ekskursijas diena. Ir sarunāts, ka Ērika ar vīru Jāni, mūs šodien ved uz Niagāru. Pēc 8iem izbraucam...acis krīt ciet, bet neērti gulēt...vajag taču komunicēt ar saviem vedējiem. Brokastīs tikai kafiju prasās...gribas pamosties...iebraucam un nopērkam kafiju...mašīnā lēnām malkoju...

Niagārā esam ap 10iem. Mūs sākumā aizved uz upes augšteci. Tur paveras panorāma uz Niagāru. Niagāras upes krasti ir ļoti apbūvēti – augstceltnes, skatu tornis...viss priekš tūristiem.

Esam nolēmuši izbraukt arī ar kuģīti...15 minūšu duša Niagāras ūdenskrituma šļakstos! Un tikai 14,50$

Pēc dušas esam slapji, bet laimīgi...turpinām savu ekskursiju pa Niagāru, ķeram kadrus staigājot gar upes stāvo krastu. Niagāras upe ir robežupe starp Kanādu un Ameriku, bet no Kanādas puses tiešām skats uz Niagāru ir iespaidīgāks (žēl, protams, ka mēs šeit nebūsim arī vakarā, kad ūdenskritums tiek izgaismots). Vairāk kā stundu klejojam pa krastu, fotografējam...nonākam līdz upes lūzuma punktam...te nu ir tas ūdens varenums...gāžas lejup!

Sarodas arvien vairāk un vairāk tūristu...nav kur apgrozīties...nolemjam pirms aizbraukšanas iegādāties suvenīrus. Tad mūs aizved līdz Niagāras upes virpuļiem...paskatamies kā tur ar lielu motorlaivu vizina extreem izjūtu cienītājus..feini! Turpinām ceļu uz pilsētu St. Catharines, kas atrodas pie Ontario ezera, šeit septembros norisinās Niagara Wine Festival. Tik daudz vīnu darītavas vienuviet vēl nebiju redzējusi...viena pie otras. Kādā iebraucam arī mēs...nobaudām vīnu. Es izvēlos Pinot Noir, kuru pasniedzot kopā ar dažādiem ēdieniem...mmm, interesants...jāaaaaa, interesanta ir arī cena..izrādās viena no dārgākajām vīna šķirnām...labi, ka man tik maza glāzīte, par pudeli man būtu jāšķiras vismaz no 30Ls. Mums pastāsta, ka par šo vīnu saka: „Sekss glāzē!” Oho...labais!

Turpinām ceļu gar Ontario ezeru uz Hamiltonu. Esam ciemos pie Ērikas. Viņas dēls Kārlis uztaisījis pusdienas...sacepis kartupeļus, sacepis steiku...mēs ar Ēriku vien sataisām salātus. Tā...nu varam ēst! Pēc sātīgām pusdienām pļāpājam piemājas dārziņā, plunčinu kājas baseinā...Bairo (trakoti mīļš suņuks), trako pie baseina...ķer ūdeni!

Ap plkst.18iem braucam uz Burlingtonu...Sidrabenē tāds miers...

Pasēžu kafejnīcā...Evita izrāda savas bildes no Jaunzēlandes laikiem...skaisti...tik perfekti izvēlētas fotogrāfijas...redzama gan skaistā daba, gan mežonīgā daba...gan sadzīviski momenti, kur viss tik dabisks, tik saistošs...un suņuks strūklakā...amizants video, kur suns cenšas noķert strūklakā esošo vardi!

Diena ļoooooti piepildīta...daudz emociju, iespaidu...jaukas ainavas...pa skaisto!

21.06.2010.

Diena, kas jāsauc par pēdējo šajā viesmīlīgajā, skaistajā vietā. Man jau gribas teikt, ka šejieniešiem ir izdevies izveidot mazu Latviju, kurā vienīgais, kas pietrūkst...un, labi, ka tā...valdības, kas visu sačakarē!

Šodien esam sarunājuši ar Ēriku vēl pēdējos sīkumus mājiniekiem iegādāt, kā arī aliņu atvadu vakaram, un šo to uz galda liekamu...Evita ar nodomu apstaigājusi dažus un ieminējusies, ka šodien tāda atvadu ballīte būšot...lai sarodās ap 18:00. Blūmi esot atbildējuši: Ā, maza ballīte...ok...būsim! Viss notiek...

Atveduši alu, uzreiz noliekam kafejnīcā. Vakaram.

Ģirts ar Māri dodas iepirkties...kafejnīcai jāsagādā visādi labumi...piesakos līdzi! Māris saved kārtībā mašīnu...atrodam pat ļooooti noturētu banānu...smejamies! Tad vēl ziemas cepuri...ai, Kārlim to nevajadzēs, ir taču vasara...viņš visu samet miskastē! Kad Ģirts salicis tukšo pudeļu kastes mašīnā, varam doties. Vispirms jau uz alus veici. Atkal pastaigājos pa lielo ledusskapi...forši, šet vēsi, bet ārā šodien visi 30grādi!

Labi sapirkušies dodamies atpakaļ...un, ejam posties vakaram! Šodien mani laiž virtuvē...dari, ko gribi, taisi, utt. Laikam kļuvusi savējā...tad, kad jābrauc prom!

Galdiņš uzklāts...lēnām sarodas vakara dalībnieki...Ģirts, Dzintra ar Juri, vēlāk arī Kārlis ar Māri, arī Ērika un Andrejs. Tad nu atkal iet vaļā sarunas...katra nākmā tēma par iepriekšējo arvien interesantāka, izteiksmīgāka, ellīgāka...

Kārlis aizdedzinājis ugunskuru...redz, re, kur ir solītais ugunskurs...Jāņi priekš mums! Andrejs saka: es taču solīju jums Jāņus! Ugunskurs nakts tumsā kvēlo, dzirkstis augšup paceļas....

Abas ar Evitu iesmejamies...Māris izteicis frāzi, kas nekādi nav mums palikusi vienaldzīga: Pilna govs! Pilna govs bļauj kā traka. Mūuu!

Vai te pilna domāta kā slaucama...pilna ar pienu? Apsmieties var ar viņu feino valodu... viņi jau daudzus vārdus lieto vēl tajā latviešu valodā, kas pie mums jau pazudusi...pirms kara laika valodiņā!

Jā, vakara gaitā sarunas aizskāra arī indiāņu tēmu...tēmu, kuru iepriekš iesācis Kārlis. Māris iesmejas: rasists! Un Kārlis sāk taisnoties, ka nav viss, ka viņam viņi patīk... Māris krata galvu...jā, jā!

Uzreiz ierunājas Andrejs: starp citu, rītu būs indiāņu bariņš Sidrabenē. Māris uzreiz: Cik? Pēc brīža piebilst: Cik patronas Kārlim sagatavot?!

Tad nu sākas stāsts, par tiem, kas šajā latviešu nometnē ciemojušies...Latvijas hokejisti, paraolimpisko spēļu hokejistu komanda, kaut kad arī Ieva Akurātere, šogad būs Lauku muzikanti...oooo, un Šajana Twain ar bijusi nedēļu...jā, un divi dulli riteņbraucēji...kāds piebilst!

Kārlis pēkšņi pieceļas kājās, un atvadās. Māris izmet: Hauu! Viņš sāk trenēties rītdienas indiāņu sagaidīšanai...un tad saka, ka vajag katram indiāņu vārdu, lai var ar sevi iepazīstināt. Evita tika  pie „runnung hourse”. Savējo es „jeibogu” neatceros...zinu, ka figurēja vārdi mamma mia...

Piekrītu Evitai...šo sarunu un ieilgušo atvadu ballīti, kur bija runāts – „mazliet pasēdēsim”, aprakstīt nevar. Bet gribas iemūžināt... piemēram, vēl rakūnu tēma ik pa laikam tika pārcilāta no viena plauktiņa uz otru, līdz sākām runāt par spokiem. Kad katrs ir minējis kādu piemēru iz savas pieredzes ar spokiem, Māris ierunājas: Meitenīt, ej mājās!

Kad mēs saprotam, ka šis to nedomāja uz Evitu, bet kādu tēlu aiz kafejnīcas, Ģirts nosaka: jā, un paņem savu galvu līdzi!

Smejam kā traki...Meitenīt, Tev 18 gadi ir?

Var jau būt, ka te sāk izklausīties pēc iedzērušu cilvēku runām...bet ar mums jau nebija tik traki...vairāk baudījām kopā būšanu nekā alu un vīnu!

Rīts pienāk nežēlīgi ātri...

22.06.2010.

Ceļamies ap 11iem. Duša pamodina...jā, maz gulēts! 12os ejam brokastīs uz kafejnīcu. Rīta kafija. Vēl pēdējā draudzības spēle – novuss asinīs! Atvadamies...līst...laikapstākļi skumst līdz ar mums! Protams, ka gribas mājās, bet kāda dvēseles stīga te paliek...pavisam!

Ap plkst.14iem dodamies uz mājeli, saliekam somas...esam gatavi braukt! Andrejs klāt pēc 15iem un aizved mūs uz lidostu. No Toronto lidostas izlidojam 18:55. Attā, Kanāda!

Lidojam...ap 21:30 saulriets...mēģinu iemūžināt, bet man tāds netīrs tas lodziņš trāpījies...bet skats feins – arvien tumšāki kļūst mākoņi, saule kaut kur zem viņiem arvien sarkanāka, sarkanāka, tad pazūd pavisam! Tagad lidojam pret laiku...lidojums ar laika zonu maiņu ir garāks nekā reāli ir!

Biju brīdi iemigusi...un tad...euuu, atkal saulriets? Cik tad ir pulsktens? 23:00...saullēkts! Dīvaini...lēnām saule ceļas pār pelēcīgajiem mākoņiem, kas saules staru apspīdēti, kļūst arvien gaišāki...es vēroju un priecājos!

23.06.2010.

Londonas lidostā esam 6:55 pēc vietējā laika. Sagurusi, bet ceru, ka izgulēšos nākamajā lidmašīnā...vien vēl tās divas stundas jānovelk! Atlaisties krēslos nesanāk laika...caur kontroli un uz lidmašīnu.

Ui, atkal Berlīne...8h gaidīšanas svētki...es vārdu tiešākajā nozīmē „lūztu nost”! Pat vazājoties krītu nost no kājām, un ir brīži, kad vnk atslēdzos...izdomāju, ka vajag sevi nodarbināt...rakstu dienasgrāmatu...skricelēju, piepūlu atmiņu...miegs kaut kur uz brīdi pagaist!

19:45. Lidojam mājup. Laižoties pār Latviju esmu kā pienaglota lidmašīnas lodziņam...nebiju iedomājusies, ka ugunskuri tik skaisti izskatās no augšas. Tādas mazas uguntiņas kā jāņtārpiņu radītās gaismiņas izbārstītas pār Latviju... Latvieši svin Līgoooooooo!

Tā...nu ir pielikts punkts mūsu velo ceļojumam pa Ziemeļameriku. Pa Kanādu noripinājuši esam nepilnus 230km ( plānoto 700km vietā). Atliek secināt, ka ne jau nobrauktajos kilometros tā sāls, bet tajā, kādus cilvēkus satiec, kā izbaudi tās svešās zemes dabas skaistumu, kā pats pasniedz sevi citiem!

Kopējais maršruta garums, ko veicām pa Ziemeļameriku ir 770km, plānoto 1300km vietā.

Maršruts, kas negribot tika sadalīts divās daļās:

1)Boston – Sharon – Milis – Athol – Brattleboro – Dorset – Poultney – Bridport – Westport – Lake Placid – Plattsburgh – Champlain – Coin Douglas – Saint Constant – Delson – Brossard – Montreal

2)Toronto – Mississauga – Oakville - Burlington