Zviedrija2009

12.06.2009.
Piektdiena
15:20 Izbraucam no Brīvības bulv āra, Jelgavā. Aivars mūsun mūsu velo ved uz Rīgas ostu, kur mums 17:30 attiet prāmis Festival uz Stokholmu. 16:10 esam ostā, atvadamies un ejam uz registrāciju.Tad kā pasažieri ar auto dodamies uz prāmi. Mašīnas lēnām pilda klāju, mēs savus velo ar espanderiem piestiprinām pie kāda prāmja inventāra, un paņēmuši līdzi tikai nepieciešamāko, dodamies uz saviem apartamentiem. Vēl pirms 17:00 esam savā kajītē, kamēr kājnieki vēl deldē soliņus ostā... 4-vietīgā kajīte diviem...Pastaigājam pa prāmja bodēm, saņemam pēdējos zvanus no mājiniekiem ar laba ceļa vēlējumiem, un ejam skatīties prāmja iziešanu no Rīgas ostas...
Ap 19:30 nolemjam aiziet paēst...mmm, gardi! Nu nopirktajam aliņam un džinam jānogaida...
Sākas mūzikas viktorīna...minam atbildes uz jautājumiem...vēlāk savu priekšnesumu sāk čehu muzikanti, kas spēlē visu laiku TOP mūziku savā interpretācijā...super! Dejošana gan tāda dīvaina...brīžiem visi pa labi, tad reizē pa kreisi...šūpo! Muzikanti spēlē līdz 2:15...
Miegā mani ieaijā tāda savdabīga rūkoņa...vien karstums traucē gulēt pilnvērtīgi...
13.06.2009.
Sestdiena
Ceļamies 7:00 (jau pēc Zviedrijas laika). Izstaigājam klāju...pavērojam prāmja maldīšanos Zviedrijas salu labirintos. 9:30 prāmis piestāj Stokholmā.
Tā kā līst lietus, abi ar tēvu esam vienojušies piekrist Žeņas priekšlikumam un doties līdz Sundsvall ar fūri pa E4 apmēram 390km. Aiz ostas vārtiem iekraujam velo un izbraucam no Stokholmas 11:00.
Braucam...sarunājamies, klausamies Visocka dziesmas...pat pusdienas paēdam...visu laiku līdz pat 14:40 līst...
Kādus 8km pirms pilsētas mūs izsēdina...atvadamies.
15:40 sākam savu velotripu. Tātad Sundswall atrodas 390km no Stokholmas. Tā ir ostas pilsēta Botnijas līcī. Pilsēta izvietojusies kalnainā apgabalā un tā ir centrālais rūpnieciskais rajons (celulozes un papīra fabrikas, zāģētavas, alumīnija rūpniecība).Cenšamies neiebraukt pilsētas centrā, bet pa pilsētas nomali, pa veloceliņiem nomaldamies...protams, atrodam īsto ceļu, bet lieki 25km. Nu, neko darīt...mums pagaidām ir tikai maza mēroga karte. Timra sasniedzam pēc vairāk kā stundas, lai gan būtībā tur jau vajadzēja būt pēc pusstundas. Tā ir maz pilsētele, kurai ar kājām pastaigājoties jau varētu iziet cauri pāris minūtēs. Vispirms pamanāma ir Ostrand celulozes rūpnīca. Dodamies tālāk pa veloceliņu, kas brīžiem iziet uz ceļa Sorberge...jāsāk meklēt nakšņošanas vieta...pulkstens jau 21:00. Uzslienam teltis kādus 6km aiz pilsētas kempinga Bergeforsenparken teritorijā.
Šodien nobraukti 69km.
14.06.2009.
Svētdiena
Ap 4:00 sāk līt lietus, vējš planda telti...guļam! Un tā mēs guļam līdz 12:00, kad tomēr nolemjam kaut ko paēst...teltī uz prīmusa top rīta kafija...un smalko makaronu zupiņas!
Ap 15:00 lietus rimstas...vējš gan vēl turas...pierunāju tēvu, ka tomēr vajadzētu šodien braukt tālāk – neesam tak no cukura! Izbraucam ap 16:30...atkal jau nedaudz smidzina. Tā kā vēl nav kempingu sezona, mēs vienkārši neatrodam nevienu, kam par nakšņošanu atskaitīties...
Braucam virzienā uz Ālandsbro, bet tad nomaldamies – esam par ātru nogriezušies, un tagad braucam uz Stavreviken -mazu ciematiņu, kas izveidojies ap dzelzsceļa staciju, kas savukārt atklāta 1924.gadā.... tad caur Asang ...meklējot grants celu virzienā uz Ulland nomaldamies... ceļš vienkārši beidzas kaut kur kalnos...līņā...braucam atpakaļ uz ceļu, no kura novirzījāmies (atkal lieki 19km). Nakšņojam kādus 2km pirms apdzīvotas vietas Vastana...turpat ceļa malā pie galdiņa un soliņa uzslienam telti...ir gandrīz 22:00...vairs nelīst!
Šodien nobraukti 58km .
15.06.2009.
Pirmdiena
Pieceļamies 10:00, lēnu garu taisamies...vāram „kašu – mašu” (kartupeļu biezputra ar gaļas konserviem), dzeram kafiju (3in1). Izbraucam ap 11:30 Vastana virzienā, tad nogriežamies uz Ulland. Pirms tās ceļš Ramvik virzienā caur Karlberg. Izbraukājušies pa kalnaino apvidu pa baltajiem lielceļiem nonākam Halledal... un tad atkal sākas veloceliņš gar 90 štrāsi. Uzbraucam uz E4, veloceliņa zīme mūs novirza pāri Hogakusten tiltu, kas ir 1867 metri garš. Tilta piloni ir 182 metru augsti. Ārprāts! Vējš pats par sevi pamatīgs, un vēl tās fūres, kas sataisa pamatīgu vēja virpuli...nu, extreem, otreiz vairs negribētu piedzīvot – likās, ka ar visu velo un piekrauto velosomu pārpūtīs mani kā pūciņu pāri pār 1,6m augstajām margām. Šis tilts ir Zviedrijas garākais tilts , bet Skandināvijā otrs garākais (aiz Great Belt Bridge Dānijā), un pasaules vienpadsmitais garākais!:)
Tālāk veloceliņs iet caur Nyadal, Utvik, Nordvik, Hol. Pie Noras baznīcas piestājam...iepērkamies ICA veikalu tīkla veikalā, kas atrodas iepretim baznīcai...paēdam! Te gan skaista vieta...zilo ezeru zeme! Sursundet ezers, Norassundet...
Atkal ilgi nākas tielēties...tēvs jau grib apmesties uz nakti tepat...bet ir tak tikai 19:00. Pierunāju, un braucam tālāk. Esam nolēmuši tikt līdz Gallsater, kur pēc informācijas dēļa datiem jābūt kempingam (gribas dušu). Ripinām gar Storsjon ezeru, pāri E4 uz Gallsater pusi.
Nu, re, esam klāt! Kempingā STORSJO mūs laipni sagaida īpašnieks.
Iekārtojušies mazajā, zviedriem raksturīgas krāsas, kempinga mājelē, veicam ikvakara naudas tēriņu pierakstus, „zvans draugam”. Duša...un zeķu mazgāšana 
Tā, ir 00:30...mazliet līņā, bet nakts gaiša kā apmākusies diena...
Šodien nobraukts 112km.
16.06.2009.
Otrdiena
Ceļamies 7:30. Kārtojam somas un pošamies ceļā. Izbraucam 10:10 no kempinga. Nolemjam braukt pa gleznaināku apkārtni caur Dala, Asang, Vannersta, Jaresta...nu, protams, ka pa kalniem! Augšup, lejup...gar ezeriem. Nyland, Overveda, Roksta. Ullangerā ICA nopērkam augļus...uzkožam!
Un atkal „lienam” kalnos, un atkal esam nogriezušies pa ātru, un noklīstam kaut kur ellē-ratā...visur redzamas tikai gājēju-kalnākāpēju zīmes...
Kādā miestiņā elektriķi mums parāda feinu meža celiņu, pa kuru braukt uz mūsu norādīto virzienu. Skaisti...mēs to jau sen bijam pelnījuši...pārsvarā ripinām no kalna!
Izbraucam uz ceļa netālu no Dockstas...atkal jābrauc pa E4. Aiz Dockstas nogriežamies no E4 – tālāk nav brīv braukt!
Atkal jābrauc apkārt...un atkal pāri kalniem caur Nyland, 2km aiz Ostmarkum veloceliņs nogriežas asi pa labi mežā iekšā...braucam pa grants ceļu...līkumojam pa kalniem, gar ezeriem, gar Skuleskogens nacionālā parka teritoriju. Iebraucam Bjastā. Pie Nātras baznīcas nogriežamies uz veloceliņu...nu, nevajadzēja...atkal tas mūs aizved diezgan apkārt...un kalnos (bijām nolēmuši šķērsot E4 un braukt pa otru pusi, bet tā veloceliņa zīme mūs riktīgi apmulsināja...konstatējām par vēlu).
Braucam cauri n-tajiem miestiņiem. Vakars...gurdums...bet nu neko – esam kalnos un gribam šodien tikt galamērķī. Braucam cauri Nyanget. Pirms Domsjo nogriežamies un braucam pāri Moalven upei gar Domsjo fabriku uz Ornskoldsvik. Ornskoldsvikas centrā First Hotel mums iedod karti, info...un braucam uz hosteli, kas atrodas 3 kvartālus tālāk. Īpašnieki nav uz vietas, tacu kāda zviedriete, kas ari šeit apmetusies sazinās ar tiem, un iedod mums istabiņas atslēgas...
Atkal iemiegu tikai pusnaktī...Ķermeņa atslābums!
Šodien nobraukti 138km.
17.06.2009.
Trešdiena
Pieceļamies ap 8:00. Norēķināmies par nakšņošanu (400 kr). Izbraucam 10:30.
Dodamies apskatīt Olimpisko centru, kur 1912.gadā notika Ziemas sporta spēles.
Tad braucam uz Ornskoldsvikas autoostu, jo esam nolēmuši braukt līdz Sundsvall ar autobusu, lai tas pats gabals nebūtu jābrauc vēlreiz. 11:35 mums ir autobuss (samaksājām 460kr pa abiem un 2velo). Ar autobusu braucam 2h 45min, apmēram 190km (a mēs apkārt pa kalniem nobraukājam 370km). 14:30 izbraucam no Sundsvall autoostas.
Tēvs konstatē, ka priekšējā riepa mazliet piepampusi...meklējam velo veikalu...
Njurundabommen klāt...arī veikals ir atrasts.
Meklējam ceļu tālāk...karte, ko mēs dabūjām vairs neder...atkal tikai mazā mēroga karte. Kādam vietējam uzprasām kā mums labāk izbraukt uz Hudiksvall. Un viņš mums iesaka veco ceļu gar jūras piekrasti...un tiešām skaists ceļš! Jūru gan vel neredzam...pēc kādiem 7km mūs apstādina mašīna...hehh, vietējais mūs pārbauda vai esam uz īsta ceļa!  Izrādās viņš te netālu dzīvo...iedod mums šī rajona karti, un mēs turpinām ceļu Galstrom virzienā. Nakšņojam pie jūras...tāds mazs līcītis, kur mēs vērojam putnus un barojam odus. Ātri ielienu teltī...rakstu dienasgrāmatu un gaidu vakariņas (mums kaut kā dīvaini sadalījies...tēvs taisa ēst, es taisu telti).
Šodien beidzām braukt pirms 20:00, jo tēvs mainīs savam velo riepu. Es atkal nolemju taisīt fotosesiju – putni!
Šodien nobraukti 70km.
18.06.2009.
Ceturtdiena
Pieceļamies 8:00. Top brokastis...nolēmām, ka šorīt pietiks ar siermaizītēm un kafiju. Braukt sākam 9:40. Skaists ceļš un skatu vietas. Fotosesija pie slūžām Sorskog. Tad braucam cauri Trargsund, Dyran. Pie pagrieziena uz Gnarp nogriežamies gar golfa laukumu. Braucam līdz beidzot aiz Harte ieraugām jūru...un vieta tieši atpūtai – galdiņš, soliņš. Paēdam vērojot akmeņaino jūras krastu...smidzina? Hmm, bet kamēr esam gatavi braukt viss pārgājis...spīd saule!
Aiz Jattendal baznīcas nogriežamies uz Alvsta, tad Stocka. Stromsbrukā braucam pa dambi, kas savieno salas...skaists skats! Turpinām celu caur Valsta, Rogsta. Un beidzot esam Hudiksvall. Netiekam nekā ārā pat neiebraukuši šai pilsētā...uz E4 nevar braukt, veloceļu nav tuvumā...hmmm, pavaicajam kādai vietējai, kas piebraukusi pie veikala, lai iepirktos. Viņa stāsta...un īsti ari nezin kā ar velo izbraukt...pēc brīža sieviete kāpj uz riteņa un nosaka...braucam...”to tourist beeron”...nu, nezinam, ko tas tagadiņ nozīmē...kas tas par bīronu, bet braucam!
He, caur pilsētas centru nonakam pie Info centra, kurš vēl ir vaļā...tieši plskt.18:00, bet mūs laipni uzņem un iedod kartes un pat sarunā naktsmītni (Iggesundā), ja mēs turp šovakar esam spējīgi aizbraukt. Tā nu mēs braucam...un sieviete mūs izvada no pilsētas...gan jau paspēšot iepirkties! 
Braucam pa 84 štrāsi uz Sorforsa, tad gar Langsjon ezeru...atkal konstatējam, ka braucam pa pretējo ezera krastu...nu nekas, tatad nenakšņosim kempingā, kur mums sarunāts!
Ap 20:00 apmetamies uz nakti pirms krustcelēm (tjip, rītu izlemsim kurp doties!), meža malā. Sāk līņāt...uzceļu telti un gaidu siltumā, kamēr tēvs uzvārīs putru.
Veicu aprakstu, izpētu jauniegūto karti un dodos uz „čuču muižu”. Šodien braukts 10h, un nobraukts 152km.
19.06.2009.
Piektdiena
Pieceļamies 8:20. Šodien jānokļūst Soderhamn, kur mums pakaļ atbrauks auto (pa taisno jau kādi 40-45km, ne vairāk, redzēs, cik mums sanāks). Izbraucam 10:00.
Krustcelēs nolemjam braukt pa labi, uz Enangeru. Izvēlamies atkal jaukus grants ceļus, kas tuvojoties Norralas baznīcai pārvēršas par asfaltētu ceļu.  Pārbraucam pāri E4. Soderhamn esam jau 16:00. Nobraukti 75km. Štukojam, ko sadarīt līdz plkst.22:00, kad sarunāts busiņš.
Paēdam parkā pie strūklakas netālu no Soderhamn autoostas. Tēvs aiziet uz ICA, bet man atkal fotosesija...ķeru mirkļus!
Iedzīvotāju pilsētas ielās kļūst arvien mazāk...tad atceramies, ka viņiem jau šovakar Vasaras saulgrieži... cilvēki ar maisiņiem pazūd noteikta virzienā...izdomājam, ka jāaizbrauc palūkot, kur vini visi dodas...bet neatrodam...
Garāmejošo jauniešu bariņš mums novēl „Midsomer”...nu, kaut ko tamlīdzīgu...
Ielas ap 19:30 paliek pavisam tukšas...jūtamies kā filmā, kur visi pazuduši. Šo kino mums pārtrauc POLIS, kas vizinās pa ielas vidu un vēro, lai viss būtu oki-doki!
Soderhamn tiešām ir skaista pilsēta...var jau būt, ka to mums vienkārši ir sanācis ta pamatīgi apskatīt...vienīgo...tiltiņi pār pilsētas kanālu, vecā stacijas ēka, skaistās baznīcas, Rātslaukums un pils...
Ap 21:30 dodamies Statoil virzienā...nolemjam, ka tur mūs vieglāk būs atrast, kā arī no E4 piebraukt. 22:20 mūs savāc...un transportē prom gar Gavle uz Uppsalu.
Šodien nobraukti 95km.
20.06.2009.
Sestdiena
Dace, Raimis un Čerčils(smuks, melns labradors) mūs transportē uz Ālandu salām, kur esam nolēmuši pirms došanās mājup paciemoties.Nakts busiņā. Pie Gavles nomaldamies...pareizāk teikt nobraucam no E4, lai gan nevajadzēja, pēc tam nevaram tikt uz E4 atpakaļ...pat te maldamies! 
Uppsalā esam 3:00. Laika mums gana...izstaigajam vecpilsētu...man tak vajag nobildēt to skaisto baznīcu, kuru jau n-tā noskatīju vēl ilgi pirms brauciena.
Nu, skaista...tātad tagad šī ir brauciena skaistākā pilsēta...un ik pa laikam uzskrienam virsū pamestiem velo...kāds braucams, kāds ne...bet tā viņi te stāv!
No Uppsalas izbraucam pēc 4:00. Pa taisnako ceļu uz Griselhamn, no kuriens mūs pramis nogādās uz Ālandu salām...vien tāds nieks kā vēl 4,5h jāgaida prāmis!
Nu...gaidam...a ko citu! Izstaigājam apkārtni krustu šķērsu...Čerčils jau laimīgs!
Laiku īsinām sitot klaču...ir jau ar par ko parunāt...neesam abas ar Daci tikušās 2 gadus.
Uz prāmja ēdam brokastis, ko Dačuks kā zinādams pieteicis. Uhh...atkal kādu brīdi...ilgu, ilgu brīdi ēst negribēsies! 
Nu, Somija, saturies...mēs nākam! Kaut kur netālu no Eckero plkst.12:00 (šeit laika josla ta pati kas Latvijā) piestāj prāmis.
Marienhamn esam ap13:00. Ejam pastaigā pa pilsētu...bijām augša pie bākas un vēramies no augšas uz jūru, kugiem, pilsētu...nokāpām lejā pie ostas, kur apskatījām vecu kugi „Pommern”, turpat blakus ir ari jūrniecibas muzejs. Tad izstaigajam liepu aleju, kas mūs aizveda līdz Parlamenta ēkai...blakus jaukas strūklakas...un auns, kuru nevarēju neiemēgināt. 
Pastaigājāmies arī pa gājēju ieliņu, kur pilns ar veikaliem, kas šodien diemžēl ciet...vaļā tikai kafejnīcas, frizētava un kāds pārtikas preču veikals...
Atnākuši mājās, paņemam Čerčilu un uz jūru prom...nu skaisti akmeņaini krasti...jūras šļaksti akmeņos...fotosesija! Braucot mājup izbraukājam līkumu gar Jomalas baznīcu.
Mājās uz nakšņošanas vietu esam ap 20:00. Pagatavojam abas ar Daci vakariņas...uhh, labi – kartupeļi, karbonāde, lapu salāti ar redīsiem...nu, sātīgi! 
Paēdusi nolemjam paskatīties safotogrāfēto, safilmēto...nu, vareni!
Diena bez velo, toties ar kājām pa kalniem nostaigāts ne mazums...ieeju www.draugiem.lv...atrādos! Un iemiegu ap 23:30.
Šodien nobraukti 0km.
21.06.2009.
Svētdiena
Ceļamies ap 10:30. Uhh...ir labi pagulēts! Čerčils visu nakti gulēja kājgalī. Mans sargs!
Ātri top brokastis – cīsiņi, ceptas olas, sviestmaizes un riktīga kafija.
Ap 12:00 sākam šodienas maršrutu. Iesākumā gan ieskrienam veikalā, un paķeram saldējumu, fruktus...un aliņus...priekšnoteikums labai copei! 
Tad dodamies Godby virzienā, gar Jomala. Kastelholmā apskatām viduslaiku pili, kurai bijuši daudzi īpašnieki...pašas uz brīdi iejūtamies lēdiju statusā, piemērot visādas to laiku galvassegas. Ieejas biļetes 5EUR. Turpat blakus pilij ir ari brīvdabas muzejs, kur redzamas dažādu laiku mājeles, kūtiņas, dzirnavas...bij ari cietuma ēka. Pie pašas pils ganās aitiņas...skats fantastisks!
Dodamies tālāk un ar nelielu prāmi ceļamies pāri uz Tofta, tad caur Vardo līdz nākamajam prāmim...tālāk gan nedodamies, jo mums citi plāni – jābrauc copēt! 
Toftā, tieši pie paša prāmja arī copējam...ķeram asarus. Visi tā iekarsuši, ka šis process turpinās līdz pat 19:30.
Atpakaļ braucot iebraucam apskatīt Krievu cietoksni, kura teritorija atgādina vai veselu pilsētu. Bijām pašā triecienpostenī Bomarsundā, kur varēja apskatīt tā laika lielgabalus. Augstums fantastisks...paveras plašs skats uz jūru...tālu, tālu!
Vēl uzbraucām blakus esošajā kalnā, kur agrāk bijis skatu tornis novērošanai...no šejienes labi pārredzams arī triecienpostenis. Atkal fotosesija.
Mājās esam ap 20:30. Abas ar Daci atstājam vīriešus pie zivju tīrīšanas un ejam paciemoties pie Initas...jauki iekārtojusies! Papļāpājam dzerot zaļo tēju...no lauka ienāk bērni...ehhh, kā tie bērni aug! 
Ap 22:30 esam mājās un ķeramies pie zivju cepšanas...uzvāram rīsus, sagriežam salātus...zivtiņas gardas..kriukšķ vien! Ēdam un paši sev „ceļam astes”! 
Jau atkal pusnakts.
Esam kājniekos...un laiku īsinot skatamies „Naša Raša”. Prāmis ir plkst. 4:35.
Šodien nobraukti 0km.
22.06.2009.
Pirmdiena
Šodien laižam mājup. 3:40 izbraucam no Daces mājas uz ostu...beidzot ar velo! Pa Ālandu salām nobraucam 6km. Dace ar Raimi mūs ar riteņiem pavada līdz ostai, kur atvadamies...prāmis nāk no Abo...caurbraucot! Par biļetēm 29EUR.
Stokholmā esam ap 10:00.
Nu tā...tagad mums laiks Stokholmas apskatei. No ostas Stadsgardshamnen dodamies pa krastmalu gar Grand Holtel, gar Nacionālo muzeju, pār Skeppsholmenas tiltu, kuru rotā zelta karaļkroņi, līdz nonākam pie Skeppsholmenas pils...tepat piestātnē stāv Chapmana kugis. Uzēdam pusdienas turpat krastmalā pie galdiņiem. Mums ir 3stundas laika pilsētas apskatei...tad nu dodamies! Iegriežam kādā gājēju ieliņā, turpat Blasieholmsas ielā pamanu zirga skulptūru...vēl mazliet tālāk nogriežoties pa kreisi pamanu zirgu pajūgu...drīz vien nonākam Kungstradgarden (parkā) pie Molinsa strūklakas. Turpat laukumā Kārļa XIII piemineklis. Vēl mazliet pa gatvi braucot uz priekšu pamanu Operas ēku.
Braucam gar parlamenta ēku, gar Gustava Ādolfa pieminekli, pār pilsētas kanālu, kas mūs ieved Gamla Stan tieši caur parlamenta ēkas arkām. Tad braucam garam ēhttp://www.blogger.com/img/blank.gifkai, kur pamanu no ēkas sienas gāžamies ūdens šalti...piemiņas plāksne veltīta Karalim Oskaram II. Vēl nobraucam gar Karla Johana pieminekli, tad cauri kādam parkam, kur cītīgi rosās strādnieki, kas stāda puķītes...jauka strūklaka – vīrietis cīnās ar pūķi.
Tā kā laiks palicis maz, mēginām atrast taisnāko ceļu uz Stokholmas Olimpisko stadionu, kur 1912.gadā notika Olimpiskās spēles, un tad pa to pašu ielu tālāk uz ostu. Ostā esam laicīgi, ap 15:00. Paēdam, un gaidam uzkāpšanu uz prāmja Romantika klāja 
Šodien nobraukti 23km (17 no tiem pa Stokholmas ielām).

Kopā 717km gandrīz 7pilnās dienās.

Ziemeļamerika2011

30.jūnijs.

Pamostamies pirms septiņiem...modinātajs vēl nav nozvanījis. Teltī pamatīgs mitrums. Migla krīt lejā! Solās būt jauka , saulaina diena, tik to sauli kāds varētu pakoriģēt, lai nespīd tiešā tēmējumā virsū...


Sariktējuši visas pekeles uz velo, dodamies Sombras ostas virzienā. Upe tīta miglā, pretējo krastu gandrīz nemaz nevar redzēt...vien aprises.

Ap esam Sombras ostā, pramis aizdevies uz otru krastu...gaidam atpakaļ! Pāri St Clair River ceļamies 5-7minūtes. Pasu kontrolē uzkavējamies 45minūtes – aizpildam zaļās deklerācijas kartes. Samaksājam 12$ par ASV/Kanādas robežas šķērsošanu un braucam pa Marine City ieliņām New Batimore virzienā. Nelielās pilsēteles arhitektūra ir fascinējoša, te jūtama franču ietekme, tajā pat laikā te ir saglabāta mazpilsētas atmosfēra. Pilsēta dibināta 1887.gadā, pirms tam tā tika uzskatīta par ciemu, kurā attīstījās zāģmateriālu tirdzniecība. Vēlāk attīstījās kuģniecības nozares -kuģi pārvadāja zāģmaterialus uz Detroitu, pasažieru kuģi vizināja pasažierus uz St Clair ezera mazpilsētām. Tieši šeit daudzi virsnieki un jūrnieki apmetās uz dzīvi...viņu saceltās mājas upes krastā veido vēsturisko centru. Pie upes sardzē stāv Pêche Island Lighthouse, kuras gaismas kūļi nemitīgi mainās St Clair ūdeņos un vēro Kanādas krastus. Vēl tagad bieži vien var redzēt, kā kāda jūrnieka ģimene stāv krastā un gaida viņu mājās.

Ripinām tālāk pa mazajiem ceļiem līdz pat Anchoville, kur koku ēnā pie kādas katoļu skolas nolemjam ieturēt pusdienas. Līdz šai pilsētai St Clair ezera krastā braucām pa grants ceļiem, kas vijās augšup lejup, un būtībā visu laiku bijām paslēpušies no saules, kuras stari kļuva arvien spēcīgāki.

Tālāk braucam gar St Clair ezeru, cauri New Baltimore, kas atrodas šī ezera ziemeļu krastā. New Baltimore ir samēra jauna pilsēta, dibināta 1931.gadā. Tā kā tā atrodas Anchora Bay līcī, tad šeit pieejami jauki iekārtoti publiskie parki un pludmales, kā arī iepirkšanās centri.

Tālāk dodamies Rochesteras virzienā pa garu, taisnu, mašīnām pārblīvētu un visai neinteresantu ceļu – 23miles Rd, pa kuru mums jāripina 25km.

Pēc pulkstnes diviem pie kādas katoļu baznīcas nolemjam koku ēnā atpūsties, jo grādi pēc Celsija jau+32. Stundu te pavadam atlaidušies zālītē un dzerot dažādus šķidrumus...kas nu kuram tuvāks..man tomēr remdējumu dod tīrs ūdens!

Pēc stundas turpinām ceļu. Šķērsojam 53 štrāsi un tālāk ripinām cauri Shelby Charter Township. Sākas kalnains apvidus, tuvojamies Pontiac pilsētai, kuras sarežģītajos ielu pinumos sapinamies...esam saguruši, neēduši un lielā pilsētā...tā kā izkulties līdz gaismai nesanāks, tad skatamies pēc naktsmītnes tepat tuvumā...

Atrodam tuvāko Feather Stone Rd apkaimē...trīs zvaigžņu viesnīca. Samaksājam 97$ un nesam savas mantas un riteņus uz istabiņu 3.stāvā. Es sāku iekārtoties...ieliku mikroviļņu krāsnī istabiņa piedāvāto popkornu, uzliku kafiju...tēvs nolēma iziet ielās...laikam atkal sakārojās aliņš...un tā viņš pazuda uz stundu...veikala meklējumos!

Man tika atnests rozā vinčuks vismazākajos iepakojumos...toties 4gab. :)

Šodien nobraukti 80km.

1.jūlijs.

Mostamies 7os, jo 8os jau esam nolēmuši izrakstīties no viesnīcas. No rīta esmu šokā...tēvs nodevis pa bundžām...visas 4 iztempis! Kā jau varbūt iepriekš minēju, tas man netīk, bet ok...ne jau man viņu mācīt dzīvot. Mazliet uzvilkusies, izliekos, ka viss O.K.

Arī turpmākie tēva gājieni šodien man šķiet neadekvāti, jo, ja jau esam nolēmuši braukt, tad jābrauc nevis jāmeklē varianti kā nokļūt no punkta A uz punktu B...tā mēs Pontiac centrā iebraukuši sākām meklēt autoostu vai staciju, ar ko varētu nokļūt līdz Jackson. Protams, ka karstums nav patīkams, bet mēs meklējumos pavadījam gandrīz 3 stundas... Veltīga laika nošķiešana, jo atradām mazu būdiņu jeb vagoniņu, kurā ir gan autoosta, gan stacija, un izrādās, ka uzreiz nemaz biļetes nopirkt nevar...tās jāpasūta...ja būtu bijuši bez riteņiem, tad vēl šodien būtu dabūjuši vietas uz Jackson. Tā mēs lielas pilsētas vidū pēkšņi sajutāmies kā nekurienē... Tikai pēc 11:30 braucam tālāk. Gaisa temperatūra +39. Laikam ar visu to, mēs tik viegli prom no Pontiac netiekam...piemetas vadātājs!

Mierinām sevi ar domu, ka vismaz šo pilsētu būsim apskatījuši tā pamatīgi :)

Tā kā esam aizkavējušies, uz ieplānoto nakts vietu nebraucam, bet meklējam īsākus ceļus uz Ann Arboras pusi. Nonākam pie Walled ezera. Te nolemjam pie kāda no ezera malā esošajiem galdiņiem paēst. Vēsajā ūdenī paplunčinu kājas.

16os dodamies tālāk pāri 96 štrāsei uz kartē noskatīto kempingu Sokol...un, ja jau, tad jau...atkal nepareiza izvēle...taču 9mile Rd man ļoti patika...un bija vērts redzēt tās burvīgās meža ainavas un, slēpjoties koku ēnā, raiti ripināt. Šeit manījam slāviskas izcelsmes nosaukumus ceļiem (Natasha Rd, Rushton Rd). Iebraucām kādā babtistu baznīcā pajautāt ceļu uz šo kempingu...mums iedeva padzerties ūdeni...tas garšoja tik labi, ka tēvs to pielicis pie lūpām baudīja riktīgi...puslitru no vietas.

Kempingu atradām, bet kā jau te mēdz būt, dienas kempingos nakšnošana nav atļauta. Nesarunājuši braucam tālāk.Kļūst tumšs...pirmo un vienīgo reizi pielietojam līdzi paņemtās lampiņas. Braucam pa Marshal Rd, Silver Lake Rd, virzienā uz 23 štrāsi. Pie tās arī paliekam...nomaskējušies aiz liela koka uzslienam telti...ne jau uzreiz, tikai tad, kad pilnīgi satumsis, jo kāds saimnieks netālu mūs vēro. Riteni tiek paslēpti krūmos. Ap 23iem esmu teltī un pēc brīža jau iemiegu.

Šodien nobraukti 85km.

2.jūlijs.

Agrais rīts.Pamostamies 6os un ātri mudinu tēvu āra no telts...fiksi, fiksi, nevienam neredzot, salokām telti, un mierīgu prātu sākam brokastot. Sāk laistīt iestādes zālājus – rīta duša mums ar!

Diena solās būt jauka, taču sutīga. Jau 70s dodamies ceļā, un jūtam, ka sutoņa ir klāt. Braucam caur Hamburgu (mazs miestiņš). Tad nogriežamies pa kreisi uz Strawberry Lake Rd...vienkārši ideāls ceļš! Nav brīnums, ka šo ceļu izvēlējušies daudzi riteņbraucēji...līkumo, kalnains apvidus un jaukas ainavas. Tālāk pa Huron Rd...es ripinos labu gabalu pirms tēva...pamanu labu autiņu, pie kura stāv glīts vīrietis...saskatamies...sasveicinamies...es braucu talāk un funktierēju, ka kaut kur redzēts (ja es nebūtu jau iepriekš dzīvē šīs sajūtas pārbaudījusi, es droši vien par to neturpinātu lauzīt galvu, bet es domāju...ilgi). Jā, vai tik tas nebija šova American Idol vadītājs Saimons Kauels...tā paliks mīkla, jo es nebraucu pārliecināties :)

Uzbraucam uz Territorial Rd. Karstums pieņemas spēkā. Tankštellē piestājam „uzpildīties”, tālāk dodamies pa Stofer Rd...turpinām braukt pa maziem grants ceļiem līdz 94 štrāsei, kur sākas OldHwy12, kas vēlāk pārtop par Jackson Ave. Braucam caur Chelsea. Maza mazpilsēta, kas atrodas stundas brauciena no Detroitas (te visu rēķina laika intervālos nevis km), kas tikai 2004.gadā tikusi pie mazpilsētas statusa...pirms tam bijis ciems.

12os piestājam paēst...un tur arī paliekam līdz plkst. 17:30. Lielas liepas ēnā pavadām 5,5 stundas...karstums tiešām pamatīgs!

Ap 18:40 iebraucam Grass Lake. Miestiņa centra ieraugām tankštelli un tur arī iepērkamies...dzeramais ūdens, tēvam gāzētie dzērieni, augļi...šeit notusējam vai veselu stundu...atdzeramies, pētām iegādāto karti, jo no iepriekšējās esam izbraukuši :)

Šeit tiek ieturēts savs lauku raksturs ar bagātīgu mantojumu. 1842.gada šeit tika uzbūvēta dzelzsceļa stacija, kas ari šodien ir labi saglabājusies un joprojām darbojas dzelzsceļa līnijā pilsētas austrumos.

Izpētījuši karti nolemjam braukt uz kempingu Apple Creek. Reģistrējamies ap 20:10. Omulīgs tantuks reģistrējot valsti, no kuras esam iebraukuši saka: Man laimējies, varēšu stāstīt, ka manā maiņā pirmie viesi no šīs valsts!

Uzslienam telti mums ierādītajā vietā...pie priedēm, netālu baseins, un turpat netālu arī labierīcības un dušas. Tikko telts uzslieta, sāk smidzināt...saliekam mantas iekšā...sāk gāzt...zibeņot...rībēt! Zeme ir pelnījusi veldzi...laikam mēs arī.

Taču lietus neliedz baudīt karaoki, kas tuvināja sabraukušos ļautiņus līdz pat pusnaktij.

Šodien nobraukti 60km.

3.jūlijs.

Modinātajs nozvana plkst.6:00. Ceļamies, savācam slapjo telti un T-kreklus, kurus novilkām, lai saglābtu teltī ieplūstošo ūdeni...pa neadekvāta vietā izveidoto lodziņu, precīzāk, pa vīlēm nāca iekšā ūdens.

Izbraucam 7:20. Braukšana šorīt dikti feina. Ļoti patika FolksRd – koku alejā varējām maskēties no saules. Izbraucām cauri Napoleon, Cement City, kas atrodas Lenawee apgabala Woodstock ZR stūrī, un šis nosaukums tai piedēvēts pateicoties cementa uzņēmumam, ko šeit izveidoja tālajā 1901.gadā.

Mūsdienās cementu rūpnīcas gan vairs nav, bet tās drupas var redzēt uz DR no pilsētas Goose ezera krastā. Pašlaik pilsētiņa vairāk vai mazāk pilda tādu kā tuvu esošās Jackson strādājušo izmitināšanas funkciju, jo tā atrodas tikai 10jūdzes no tās...ērti izbraukāt.

Vietām pamanām cilvēkus karietēs...amišus, kas pārvietojas zirgu pajūgos. Viņu karietēm piestiprināti oranžie drošības trijstūri, pat glaunākas pašu darinātas uzpariktes, kas izcēlās ar oriģinalitāti. Amiši strikti ievēro pieticīgu dzīvošanu, vienkāršu apģērbu un moderno ērtību noliegšanu.

Kādā karietē sēdošie jaunieši,baltos kreklos un melnās vestītēs, smaidīgi māja sveikas...pēc brīža braucām garām kādai sētai, kur divi mazi, varbūt piecus sešus gadus veci puikas baltos kreklos, melnās bikšelēs ar lencītēm, skraidīja pa sētu...tikko atbraukuši no baznīcas...ir taču svētdiena.

Šodien nolemjam ātrāk mest mieru. 17:45 iebraucam kempingā Angel Cave Park Campgruond, netālu no Girard. Šodien nobraukti 80km.

4.jūlijs.

Ceļamies 6:15. Brokastīs atkal sausās zupiņas...jau apnikušās. Sākam braukt 7:25.

Vakar kempinga teritõrijā paukšķināja...jau trešo dienu dzirdējām svētku gaisotni visapkārt. 1.jūlijs bija Kanādas svētki, šodien Amerikas svētki.

Braucam caur Sherwood...mazliet nomaldamies...atkal kādi 7km klāt...nieki! Pa Divison Rd izbraucam uz Dunn Rd. Braucam caur Colon, uz kuru varētu attiecināt "Magic Capital of the World", jo tieši šeit ir kompānija ar nosaukumu Abbott Magic Company, kuru dibināja burvji Percy Abbott no Austrālijas un viņa draugs Harijs Blackstons, un Recil Bordners. Šeit tika ražoti dažādi materiāli, dažādiem burvju trikiem. Katru gadu augustā šeit pulcējas vairak nekā 1000 burvju triku izpildītāji un mīļotāji. Šis festivāls, oficiāli "Ebota Magic salidojums", aizsākās 1934.gadā.

Šeit var ko vairāk uzzināt par šiem festivāliem: http://www.magiccapitaloftheworld.com/

Mazās pilsēteles ieliņās iznākuši ļaudis...iekārtojušies uz krēsliem, ar karodziņiem...jūtamies kā pirmie parādes dalībnieki izbraucot cauri tieši pa centrālo ielu. Plivinās amerikāņu nacionālais karogs...arī mēs esam pie tāda tikuši...iemainījām kempinga īpašniekam pret Latvijas karodziņu.

Aiz pilsēteles atkal pamanām ceļa zīmes, kur sazīmētas karietes...ta nu mēs braucam pa plato ceļa malu, izvairīdamies no zirgu atstātajām čupiņām :)

Izbraucam uz 66 štrāses, tad atkal uz 86 štrāses. Pēc 11iem nolemjam paēst...kas zin, kad atkal būs kāds koks, kura ēnā mēs varam nedaudz atpūsties un paēst.

Aiz Centreville, pēc plkst.13iem atkal pauze...dzeram ūdeni, graužam riekstus...Centreville ciemats atrodas pie pašas Kalamazoo apgabala robežas. Visapkārt daudz saimniecību, daudz meža teritoriju. Šeit atrodas garākais, vēl atlikušais, koka tilts – Langley Covered Bridge, kas būvēts 1887.gadā. Ciemata centrālajā laukumā mājās pilnīgi noteikti atgādina Viktorijas laika stilu. Daudz mazu veikaliņu.

Ap plkst.15iem esam Three Rivers. Atkal mazliet sanāk pamaldīties, jo tam 60ceļam, ko esam izvēlējušies, pēkšņi ir gan rietumu, gan dienvidu un pat austrumu virziens, un tos debess pušu apzīmētājus-burtus mēs nepamanījām. Tiklīdz uzbraucam uz Hoffman Rd, viss paliek skaidrs. Atkal lieki 10km, bet tas viss ir pie lietas! Un kur teikts, ka cits ceļš būtu bijis labāks par to, uz kura uztrāpam? Ka tik braukt!

Ir jau 16:30, kad iebraucam Garezerā. Nobraukti 75km.

Pieplusojam vēl 380km šī gada velobraucienam pa Ziemeļameriku.

P.S. Sekojiet tālāk...drīz būs apraksts arī par maršrutu no Garezera līdz Muskegon, kurp devāmies, lai ar prami pār Mičiganas ezeru dotos uz Milwaukee, un tad no Čikāgas lidotu mājup.

Ziemelamerika2011

27.jūnijs.

Izbraukšana no Sidrabenes. Ceļš caur Paris. Pirmā nakšņošana.

Šodien esam gatavi doties tālajā ceļā uz Garezeru, kas atrodas D-Mičiganā.

Rīts sākas jau 8os...rīta darbi, utt. Brokastis šorīt nespīd...arī Andris vakar uz brīdi bija pirtī! Atvados no Andreja. Vienojāmies, ka kādreiz noteikti vēlreiz jāsatiekas! :)

Meklēju Āriju...nesatiku. Žēl, jo ļoti gribējās viņu satikt un biju sagatavojusi viņai dāvaniņu-lai mani atceras! Aizgāju līdz Blūmu mājai, kur mani samiegojies sagaidīja Kārlis...abi ar tēvu nospriedām, ka puiši nopelnījuši Jelgavas kreklus par Toronto nakts dzīves izrādīšanu un visādi citādi par viesmīlīgo uzņemšanu arī. :)

Atvadījos no nomodā esošā Kārļa, un pamanīju turpat blakus esošajā istabā saldi iemigušo Māri...

Izbraucam ap 11iem. Pa Britania Rd augšā, lejā, uz serpentīnu...Safary Rd ...gar Āfrikas Safari. Ceļš šeit vienkārši ideāls...mašīnu maz, ceļmalas līdzinās safari...vien nesagaidīju kādu zvēru izlienam no krūmu puduriem. Visu laiku ceļmalā esošās smilgas sitas gar kājām it kā lūgdamas nebraukt prom... uzkavēties...palikt! Domās jau vēl kavējos Sidrabenes ainiņās...ceļs uz kafejnīcu, pasēdēšanas vakaros, zvaigžņotās debesis...

Izbraucam tieši pie Grand River, gar kuru iet tūrisma pārgājieniem un velotūrismam paredzēts celiņš. Šeit agrāk bijis dzelzsceļš, kas atklāts 1915.gadā, un darbojies līdz pat 1955.gadam.Līdz 1990.gadam šeit viss bija pamests un aizaudzis, taču tad tika izveidota šī pārgājienu un velotūrisma taka, kas tika atklāta 1994.gadā.

Pamanu netā noskatītās dzirnavas...bijušas lielas un varenas...tagad klusas un pamestas...tepat arī ugunskura vieta, ja kāds vēlas nakšņot.

Iebraucam Paris. Tilts pašlaik tiek labots, un pilsētas ainavu pie upes nu nekādi neizdodas nofotogrāfēt...visādi aizslietņi priekšā.

Pilsētiņa pēc oficiālajiem datiem izveidota 1850.gadā, kad Hirams Caprons nopirka šeit zemi un uzcēla unikālas dzirnavas.

Aiz Paris pārplīst kamera...šogad soma ir krietni smagāka nekā pagājušo gadu...laikam vairāk drēbju paņēmies, jo kā nekā nedēļu dzīvojām Sidrabenē-štātes visādas prasījās. Apstājamies nomainīt kameru tieši pie zirgu ganībām. Vēroju kā tie kāri plūkā lekno zālīti. Tālāk ceļš nogriežas pa grantīti. Pēc pusstundas atkal kamera pušu...kad kamera pēc 5km atkal pušu, saprotam, ka tepat kaut kur būs jānakšņo. Lēnām tuvojas tumsa. Esam apstājušies netālu no mājām, kuras saimnieki tikko pārradušies mājās un nāk apvaicāties, vai mums nevajag palīdzību. Sakām, ka paši tiksim galā, nav jau liela problēma, bet tad ieminamies, ka varbūt tomēr viņi var palīdzēt...varbūt ir iespēja uzsliet telti kaut kur tepat tuvumā...jā, esot, un ieved mūs sava pagalmā...taisni pie strūklakas. Feini. Uzceļam telti un sākam iekārtoties, kad saimniece iznāk un saka, ka varam ienākt uz dušu un nomazgāt ceļa putekļus. Esmu starā un pirmā izbaudu ūdens šalti uz sakarsušās miesas. Kamēr dušojos, saimniece uzlikusi ūdeni tējai...mēs protams izmantojam ūdeni sauso zupiņu pagatavošanai! :)

Sēžu uz soliņa pie strūklakas un baudu kafiju...saulrietu. Debesis iekrāsojas sarkanas.

Šodien nobraukti 80km.

28.jūnijs.

Ceļš caur Londonu. Otrā nakšņošana.

Ap 7iem sākam rosīties...saimniece aizbrauc savās gaitās. Paņēmusi kannu, eju uzsildīt ūdeni (iepriekšējā vakarā man ierādīja, kur mājas ārpusē ir ūdens krāns un rozete, kur varam uzsildīt no rīta udeni). Top rīta zupiņa un pēc tam kafija...Arī saimnieks atvadījies, dodas uz darbu...paliekam vieni viņu sētā. Saliekam somas, nomainam jaunu kameru, uzpumpējam riepu cietāku un dodamies ceļā.

Braucam garām kempingam, kurā bija paredzēts nakšņot, bet līdz kuram netikām. Bija palikuši nieka 6km.

Atkal kamera caura...šoreiz mani pieviļ priekšējā kamera. Pēc 20minūtēm atkal esmu zirgā un dodamies uz Woodstock pa Dundas St. Pamanām veikalu un nolemjam iepirkt pārtiku un dzeramo. Tad sākas garais (30km garš, taisns, neinteresants) 68.ceļš. Ap 13iem uztaisām pusdienas pauzīti...paēdam, atpūšamies...pat kājiņas jau nopelnījušas-trešdaļa šodienas normas nobraukta. Pēc pusdienām turpinām ceļu...sākas cīņa ar pretvēju!

Izbraucam caur Londonu un nonākam pie Temzas upes...tepat pamanu Londonas mākslas muzeja ēku un metālisku degunradzi pie tā. Temza te bagāta ar tiltiem...viens pie otra-gājēju, riteņbraucēju un auto tilti...Tepat arī milzīga strūklaka,kura no viena krasta met ūdens šaltis pār burvīgo pilsētas ainavu...kā vēlāk noskaidroju šai strūklakai ir vēja sensors, kas vada ūdens plūsmu attiecīgajam vēja virzienam, un naktī ir pilnībā izgaismota un apskatāma no dažādām pilsētas vietām. Šeit vairāk par Londonas publiskajiem parkiem:

http://www.london.ca/d.aspx?s=/Parks_and…

Izbraucam uz Evergreen avēniju, kas pārtop veloceliņā un aizvijas gar upi...ripinām caur tuneli...sākas Chapman parks. Pa gabalu pie upes pamanu netā noskatītās dzirnavas, kas tagad pilda tūrisma info centra un publiskās tualetes funkcijas. Šeit daudz riteņotāju.

Ripinām tālāk pa parka teritoriju...pamanu StoryBooks atrakciju parka tornīšus. Vairāk info šeit: http://www.storybook.london.ca/

Izbraucam uz Commissioners Rd, kas iet gar Temzas upi, vēlāk pārtopot par Oxford St, un ārpus Londonas jau kļūst par Glendon ceļu. Satiktais riteņbraucējs mums izstāsta ceļu uz tuvāko kempingu, un mēs dodamies turp-Oriole Park. http://wikimapia.org/1459716/Oriole-Park…

Kempingā iebraucam plkst.19os, satiktie ļaudis un apsargs mums ierāda, kur uzsliet telti...pēcāk atnes arī dzeramo ūdeni! Atkal nakšņojam par brīvu.

Nobraukti 85km. Sacēlies paliels vējš.

29.jūnijs.

Kanādas mazie ceļi līdz Sombrai. Trešā nakšņošana.

7os nozvana uzliktais modinātājs. Labi gulēts! Rīts atspirdzinošs, bet ir sajūta, ka kuru katru brīdi līs...

Izbraucam pirms 9iem. Šķērsojam 402 ceļu, un turpinām braukt pa Glendon Dr. Tā kā kartē tagad nogriežas ceļš uz kempingu, kuru mums vairs nevajag, tad apstājušies pētam karti...kāds onkulītis pienāk un stāsta, ka braucot tikai taisni nokļūsim Sombrā. Tad nu braucam caur Appin, Glencoe (šeit ap 11iem nolemjam pasildīties kādā kafejnīcā...paēdam tomātu zupu ar nūdelēm un krekerīšiem+vēl pasūtam 3toustus ar sieru un kafiju). Pēc 12iem braucam tālāk uz Newbury. Beidzot pamanām kādu veikaliņu un nolemjam, ka jāiepērkas-tomāti un dzeramais. Aiz pilsēteles sākas garais, taisnais gabals (~42km). Ceļa sākumā pirmo reizi pamanu zīmi, ka uz šī ceļa autiņiem jādalās ceļā ar velo :)

Shetland...šeit nolemjam vienkārši atlaisties zālītē un atpūtināt kājas. Braucot tālāk iesmejam par salāpīto ceļu...nu nemaz neatšķiras no Latvijas ceļiem.

Oakdalei braucot cauri manu skatienu piesaista kāda ēka, kurai apkārt visādi veci krāmi...vecie autiņi, coca-colas automāts, velosipēds, benzīntanka elementi, u.c.

Bentpath...šeit atpūšamies...tāda mistiska vieta..pusdienu pauze jeb viegls lančs (no 15iem-16iem). Pusdienojot pamanām, ka dzeloņdrāšu sētā karājas kāda zvēra galvaskauss...neomulīgi paliek, bet es turpinu griezt desiņu uz maizes...pēc brīža tāds brīkš, brākš...blakus noveļas liels, sauss zars...abi noraustījamies gan! Toties te beidzot varam sazvanīt mājiniekus, jo tepat tālumā redzējām torņus...

Turpinām braukt taisni, tad nolemjam nogriezt pa labi un braukt caur Wilkesport. Jauks miestiņš, kas priecēja acis pēc vienmuļā taisnā brauciena...tālāk sākas grantīte, kas mūs pieved tieši pie Sombras publiskā kempinga Branton Cundick, kur mums ļauj uzsliet telti tālākajā stūrītī un par brīvu.

Ir pulkstens 18. Nobraukti 100km un beidzot nakšņojam iepriekš noskatītajā kempingā. Ēst vēl negribās. Apsēžos pie galdiņa sarakstīt dienasgrāmatu un baudu vēl Sidrabenē sajaukto kokteili...šovakar nopelnīts rums ar kolu. Pēc tam uzslienu telti un dodos izbraukt līkumu pa apkārtni...atstāju tēvu taisot vakariņas.

Aizbraucu līdz St Clair River, kurai rītu celsimies pāri...uz ASV. Braucu pa jauki izveidotu veloceliņu gar pašu upi. Braucu garam Sombras muzejam. Sombrā ir neliela osta...skatos, kā no pretējā krasta tuvojas kuģītis...prāmis! Lēnām riet saule...

Atgriežos kempingā, paēdam...saule riet sarkana, sarkana...

Pa Kanādu nobraukti 407km. Rīt jau uz ASV.

Ziemelamerika2011

16.jūnijs.
Ievads. Aizkļūšana.Lidostas.Tikšanās prieks.
Aizvakar mūsu reisu pārcēla no plkst.14iem uz 6:00, tā kā atkal dodamies uz lidostu agrā rīta stundā. Lidostā nekādu atgadījumu. Lidojam kopā ar Latvijas basketbola izlases meitenēm, kas brauc uz kārtējiem mačiem...Eiropas čempionāts Polijā, kurš noslēgsies svētdien. Turēsim īkšķus!
Ar visu laika maiņu jau 6:40 esam Varšavas lidostā, kur automātiski ejam aiz visiem un ieejam izlidošanas zonā...tagad te jānīkst 10h.
Apsēžamies...un sākas cilvēku vērošana...kāds skrien, sapinoties citu somās, kas noliktas plānvidū, un noliekas četrāpus...atvainošanās rituāls un tad skrējiens turpinās...kāds čapstinādams tepat blakus kraukšķina čipsus...vai divas stundas no vietas...tad pamanu sievieti, kas intensīvi pārvietojas uz riņķi, cilvēkiem kaut ko prašņādama. Viņa izskatās sagurusi un noskumusi...viņa apsēžas līdzās meitenei, kas parāda ar roku uz mums. Sieviete pieceļas un nāk mūsu virzienā. Viņas sejā iezogas smaids...sarunājamies krievu valodā. Viņas ar mazmeitu nokavējušas lidmašīnu, un tagad nākamā tikai pēc 17iem. Viņa jautā, vai nevaru piezvanīt dēlam un pateikt, ka nebūs Cīrihē ar šo reisu...tā kā mans telefons pilda tikai pulksteņa funkcijas (vnk nolēmām ar tēvu, ka visi zvani tiks veikti no viena telefona), tad palīdzēt sazināties ar tuviniekiem varu tikai aizsūtot sms. Tā nu es rakstu armēnim uz Cīrihi, ka māte ielidos vēlāk. Vēlāk viņš atzvana un es saku, ka lai zvana pēc 5min, jo man vēl māte ir jāatrod!:)
Tā nu visa diena paiet klīstot pa Varšavas lidostu un vērojot tik dažādos cilvēkus. Protams, aizgājām papusdienot uz tālāko kafejnīcu...pankūkas tā neko!
Šķiroties, armēniete uzaicina paciemoties Erevānā (apmainamies ar e-pastiem), dzīvojot netālu no Erevānas lidostas.
Ap 20iem nosēžamies Toronto lidostā. Šoreiz ātri tiekam cauri ar pāris jautājumiem-cik dienas paliksiet? Kur paliksiet? Pie kā?
Ap 21iem jau esam Sidrabenē. Andrejs mūs atved un iekārto Ambulances ēkā, kur iekārtotas mājīgas istabiņas. Noliekam somas un Andrejs mūs aizved uz kafejnīcu, kur, tāpat kā pirms gada, sēž tie paši cilvēki...Ģirts tā arī pasaka: mēs te gadu sēžam un gaidam! Sasveicināšanās...tiešām, it kā uz pāris dienām būtu izbraukuši un atgriezušies...Iepazīstos arī ar jaunām sejām: Gintu, Māru, Šonu...
Baudot aliņu sarunas ieilgst līdz pusnaktij....
17.jūnijs.
Diena pēc lidojuma.Atgūšanās.
Pirms 9iem kāds trakais sāk darboties ar pļaujmašīnu. Esmu pamodināta un gatava dušai...ehhh, aizmirsies, kur tā duša jāatgriež...pacīnos un atrodu kloķi!
Ap 10iem ierodamies kafejnīcā uz brokastīm. Taču te tāds klusums! Nu ja...vakar jau sarunas bija par visādām citādām tēmām...par darba laiku neko nenoskaidrojām. Eju vēl pagulēt...
Ap 14iem kafejnīcā paēdam pusdienas-karbonāde ar apceptiem kartupeļiem un sēņu mērce...tā, lai neliekas par maz...lai sasummējas arī ar nedabūtajām brokastīm. :)
Māris taisās uz veikaliem...mēs braucam līdzi.
Vakarpusē eju uz baseinu...satieku Ēriku, kas atnākusi līdzi mazbērniem un viņu draugiem uz baseinu. Bērnu ballīte iet pilnā sparā. Tikšanās prieks! Izpeldamies. Papļāpājam...arī viņiem ciemiņš no Latvijas (Kalngales). Andreja māsīca.
Kafejnīcā tēvs malko alu ar Jāni un Valdi (kādu brīdi vērojusi Jāni, sapratu, kur viņš redzēts-tas taču tas vīrietis, kas pagājušo gadu mūs apstādināja uz ceļa un jautāja, kurp mēs braucam, un vai tā kā uz Jāņu svinībām nav par ātru?).
Uz vakaru cilvēki sarodas kafejnīcas terasē...Blūmi atgriežas no restorāna (aizveduši mammu vakariņās-77.gadu pasākums). Iepazīstos ar Āriju, kura šodien strādā kafejnīcā. Vilnim tiek atnesta ģitāra, bet Vilnis to atsakās spēlēt, jo tā ir saplīsusi...lai dziedāšanas pasākums neizgāztos, tiek sameklēta cita...notiek stīgu pārlikšana. Aiziet dziedāšana...pēc laiciņa tiek atnestas arī Sidrabenes dziesmu grāmatas...aiziet, jūriņā(i)...esam uz viļņa...ar Vilni un viņa ģitāru! :)
Dziedam daudz...un skaļi!
Ap 2iem velku tēvu uz mājām -aliņi aizgājuši par daudz...
18.jūnijs.
Pirms Jāņu Talka.
Kā ceļamies, tā veļamies...pirms talkošanas talcinieki savākušies virtuvē uz kafiju un cepumiem...gaidam norādījumus un ejam strādāt. Tā nu atkal darbojamies pie Jāņu skatuves sakārtošanas...kopā ar Valdi un Ģirtu. Kaplēju nezāles no skatuves, trepēm...vīrieši apgriež sausos koku zarus, savāc sausās lapas, uzlabo vārtiņu balstus, utt. Blakus kurās ugunskurs.
Pusdienas, kā jau talciniekiem, ļoti bagātīgas. Pēc tām Andrejs mani norīko pie kafejnīcas...ravējam dobes.
Ap 15iem esam beiguši...jā, šeit talko visi, kas to var un grib, pārējie maksā bargu soda naudu (ja nemaldos tie bija 200$).
Andrejs ar lielu bļodu dodas kalniņā...uz vistnīcu...eju līdzi apskatīt viņu lolojumu...šodien maz strādājušas-tikai 3olas!
Atkal pēc 16iem kafejnīcas terasē sak pulcēties ļaudis. Es gan aliņiem vēl neesmu gatava...dodos veldzēties uz baseinu!
Aizdodamies līdz Andrejam pēc mūsu vellapēdiem. Jāsāk riktēt braucienam. Atdodu arī Andrejam atvestās tautiskās jostas. Viņš priecīgs...un saka, ka trešdien mums jāiet ar viņu kopā skatīties amerikāņu futbols. O.K. sarunāts!
Salabojam, ko varam, un tad sarunājam, ka aizvedīs aizmugurējo ratu uz servisu.
Vakarā vēl eju nopeldēties. Tad nolemju izbraukt ar riteni-testa brauciens. Andris aizslēdz kafejnīcu ap 21iem. Pēc brīža kafejnīcas virzienā nāk Ģirts un Valdis. Ja nolemts dzert alu, tad ir vienalga, vai kafejnīca ciet vai vaļā...tiek iekurts ugunskurs!
Ugunskurs pievilina arī citus...nosēžam tērzējot līdz plkst.1iem.
19.jūnijs.
Gatavošanās. Došanās uz Toronto.
Šodien nolemts aizbraukt līdz servisam Miltonā. Pa ceļam veikalā iegādājamies telti. Iepērkam ūdeni.
Atbraukuši atpakaļ uzreiz nolemjam uzsliet telti...nepagāja ne pusstunda, kad tā bija gatava. Atkodām visus knifiņus!
Nolemju pagulēt diendusu...
Šovakar brāļi Blūmi mūs ved uz Toronto...sarunāts tikties pēc 17iem pie kafejnīcas. Braucam caur Oakvilli...atceros, ka te pagājušo gadu braucām cauri ar riteņiem...skaista pilsētele. Dzirdam stāstu par to, ka šeit kādā parkā tikusi uzcelta māja priekš filmas, kur Džeims Bonds to nodedzina. Tāpat nobraucam gar vienu privātīpašumu, kas ieskauts ar lielu sētu, kokiem...tur milzīga ēka...30miljonu dolāru vērta. Biezākā!
Pirms 19iem esam krodziņā, kas pieder latvietim...te iegriežas studenti, jo tas atrodas pretī universitātei...Kārlis parāda savu oriģinālo kausu, no kura katrreiz dzer alu. Jauka gaisotne...sienas ar fotogrāfijām, plauktiņi ar grāmatām, kartēm, biljards...un šovakar vēl komēdiju vakars...klausāmies dažādu cilvēku jokos...šovakar kokteiļoju-alu negribas kādu laiku redzēt!
Tiek pasūtīta plate ar divu veidu vistu spārniņiem (asāki un maigāki), sīpoli gredzeni mīklā, svaigi dārzeņi, medus, majonēzes mērce, kečups...
Pirms pasākuma komiķi tika brīdināti par to, ka latvieši ir šeit...latvieši ir auditorija, kas pasīvi iesmej par viņu jokiem :)
Kādā brīdī Kārlis saka, aizbraucam pie Māras uz restorānu...aizbraucam, uzbraucam uz 51.stāvu...skatam paveras naksnīgā pilsēta...skaisti! Toronto vienās gaismiņās...turpat lidinās helikopters filmējot koncertu...Lady Gaga un Justin Bieber...tīņu elki!
Braucam atpakaļ uz krodziņu sagaidīt pusnakti...Pēterim šodien dzimšanas diena, un brāļi vēlas viņu apsveikt. Kopīgs glāžu pacelšanas moments, bučas, sveicieni...
Pēc 1iem esam Sidrabenē. Paldies puišiem par šo feino vakaru...bučas!:*
20.jūnijs.
Izbrauciens uz Kristus Dārzu.

8os sākam čubināties...saliekam somas. Uzzinām vēl pēdējos labojumus-mūs gaidīs un varēsim nakšņot teltī pie Kristus Dārza.

Ap 10iem brokastojam...Ārija pagatavo īpašās brokastis-tostermaizīte, kurā ielikta tomāta šķēlīte, izčurkstināta speķa šķēlīte, salātlapiņa un salātu mērce...mēli var norīt! Izkusa!

Pēc 11iem izbraucam...sākuma braucam pēc kartes (izprintēti visi pagriezieni)...ripo raiti! Bet tad par ātru iegriežam kādā sānceļā...metu pie malas tās n-tās saprintētās lapas (turpmāk būs jāsazīmē pēc tām pašai sava karte) un braucu pēc intuīcijas...aptuveni nojaušot tikai virzienu, kura mums jādodas. Karte kas bija līdzi vismaz deva apstiprinājumu par lielo ceļu un dzelzsceļu esamību...

Ap 18iem piebraucam pie kāda motociklu veikala...vīrietis mums sazīmē ceļu un saka:vēl kādi 10-12km. Nu re...neesam nomaldījušies..tepat vien esam! Tā norāde, ka ir 7HWY mums kārtējo reizi vnk nojauca visu...:)

Nonākot pie pagrieziena uz Pine Valley apstājos...tādi kalni man jāpaķer kadrā!

20os esam Kristus Dārzā...mums ierāda telts vietu, izrāda dušas telpu, tualetes, saraksta uz lapiņas nepieciešamo durvju kodus, jo te iemītnieki tiek ārā, ja šos kodus paši spēj atcerēties, pārējie var iziet tikai ar pavadoņiem...

Mums iedod līdzi sulu un augļus...ceļam telti, te kāda balss mūs aicina pienākt pie vārtiņiem. Mums iznestas kūciņas, keksiņi, siers, augļu, karsta tēja...Paēdam karaliskās vakariņas un ejam uz dušas telpām...pa garu koridoru, un šķērsojot visamz 3durvis ar kodiem...

Šodien nobraukti 75km.

22os mēģinu iemigt...laikam pierasts vēlāk iet gulēt...miegs atnāk daudz vēlāk!

21.jūnijs.

Atgriešanās Sidrabenē.Velk uz negaisu.

Ceļamies 7os, jo mums 8os paredzētas brokastis. Paēdam un esam gatavi ekskursijai pa Kristus Dārzu.

http://www.vissnotiek.lv/%E2%80%9Ekristu…

Pēc tam eju uz telti sazīmēt karti atpakaļceļam...Pirms 11iem nojaucu telti un eju uz Aigara Rumpja un Zanes Gravas priekšlasījumu :)

Rādā sagatavoto filmiņu par pagājušā gada braucienu un filmiņu par Tērvetes dabas parku. Viņiem ļoti patika filmas...

Pēc 12iem atvadamies no Daces, Ernesta un Dainas Kalniņš. Esam tomēr nolēmuši šodien atgriezties, jo laika ziņās pamanījam, ka rītu sola lietu.

Pirms 13iem izbraucam no Kristus Dārza Sidrabenes virzienā...braucās ļoti labi, nenokļūdījāmies un nenovirzījāmies no uzzīmētās kartes. Ap 14iem nolemjam iepauzēt un paēst pusdienas.

Sidrabenē ieripojam pēc 19iem. Nobraukti 65km.

Vēders prasa savu tiesu...nolemju aizdoties līdz kafejnīcai, taču jau tuvojoties saprotu, ka šovakar silts ēdiens izpaliks. Žēl!

Vakara plānā vien duša un maizītes ar salami desu :)

Pa nakti riktīgi zibeņo...debesīs grautiņš diezgan riktīgs!

22.jūnijs.

Maršruta zīmēšana.Darbs kafejnīcā.Futbols.

Pamostoties sajūta tāda it kā gulēts nebūtu nemaz...

Dodos ikrīta gājienā uz kafejnīcu...kas notiek? Atkal ciet? Nekas, paēdam sausās zupiņas ar maizi. Vēders piemānīts. Nolemju, ka lietainā diena jāizmanto lietderīgi...rakstu dienasgrāmatu un zīmēju kartes maršrutam no Sidrabenes līdz pat Garezeram. Tēvs pazudis...kā vēlāk konstatēju, aizbraucis līdzi Andrim un Ārijai pa veikaliem...uz Hamiltonu.

Ap 15iem atbraucis tēvs...sapircies vairumā-salāti ar jūras veltēm, kaste alus, 2kolas, vel pāris burbuļūdeņi, maize, gumijas končas...var redzēt, ka ar tukšu vēderu iepircies-pircis visu pēc kārtas...un tad brīnās, ka es nekā no tā nevēlos...nu es neēdu un nedzeru šitādas lietas!

Ap 16iem man sarunāts iet pastrādāt kafejnīcā...anas ar Āriju mizojam kartupeļus un liekam tos vārīt. Tad tiek taisīta kotlešu masa...Andris aptuveni parāda, cik lielas kotletes viņš vēlētos, un mēs taisām...Andris ienāk un smejas: Viena liela, viena maza! Kā lai es dodu cilvēkiem? Abas atsmejam: Vienu lielu, vienu mazu! :)

Vēl top falšo sēņu (šampinjonu) mērce un pēcak arī dārzeņu salāti ar gardo salātu mērci. Mmmm!

Pēc 17iem eju uz mājām taisīties vakara pasākumam...ejam uz Amerikāņu futbolu. Braucam uz Hamiltonu un vērojam klātienē Hamiltonas un Monreālas komandu spēli.

Iebraucot Hamiltonā bija ļoti liela migla...spēles laikā tā lēnām krita pāri laukumam. Tiger cats vinnē 50:20! Labs rezultāts!

Pēc spēles jūtamies pacilājoši...aizejam līdz kafejnīcai un nedaudz paklausamies kā šeit mēģina Čikāgas piecīši-gatavojas rītdienas pasākumam Toronto latviešu centrā.

23.jūnijs.

Pirmās nopelnītās brokastis.Velk uz kalniem.Bundžu dāmas.Suņu paslēpes garajā zālē.

Kaut kas nav labi...vēdera muskuļi tik saspringti...taustot sajūtu tādu bumbulīti kreisajā paribē...izsecinām, ka tas no pārāk mīkstā matrača, kas uzklāts uz gultas...tajā es neguļu taisni, bet iekrītu kā tādā pufīgā spilvenā!

Šodien man brokastis par brīvu-esmu nopelnījusi vakar strādājot virtuvē. Nolēmu šodien aizdoties ar velo līdz kalnam, kuru jau pagājušo gadu noskatīju...Niagāras klintis/Nemo Kalns. Domāts, darīts! Uzprasu Andrim, no kuras puses es varu tikt pie kalna, un dodos ceļā. Lai gan ceļu aptuveni zinu, tomēr pabraucu sākumā garām kapiem, par kuriem stāstīja Andris...bet izbraukāju līkumu no 1th Side Rd līdz pat 4th Side Rd un atradu. Izstaigāju Bruce Trail...visapkārt bagātīga, zaļa paparžu sega, dažāda lieluma laukakmeņi izkaisīti pa veco, mazliet spocīgo mežu, kur ik uz soļa pamanāms kāds zvērēns vai izspurdz kāds neatpazīstams putns. Taka vedina kalnā...nonāku līdz kāpnēm, kas pieslietas pie kādas klints...uzrāpjos un tālāk sākas taka...aizas, alas, vecu veci milzīgi koki un to saknes, aiz kurām sāk ķerties kājas fotogrāfējot...

Kādā brīdī aiz varenajiem kokiem tomēr pavīd jauks skats uz apkārtējo ainavu.

Vairāk par šo vietu var palasīt šeit: http://www.conservationhalton.on.ca/Show…

Kad esmu nostaigājusies fotogrāfējot nepilnu stundu, sajūtu, ka dažas lietus piles jau mudina mani atgriezties...sākumā lēnām eju atpakaļ, bet tad sāk gāzt...akmeni un saknes kļuvušas vēl slidenākas nekā iepriekš...satieku vēl divas kalnā kāpējas, kas slēpjas no lietus...tad vēl vienu puisi, kas brīdina, lai esmu uzmanīgāka, jo akmeņi tiešām ļoti slīd...

Lejā pie velo nogaidu, slēpjot fotoaparātu no salīšanas, kad pierims trakais lietus, un tad izbraucu uz ceļa...esmu slapja, bet laimīga, ka esmu paveikusi kaut ko, par ko domāju jau veselu gadu!

Pirms 16iem esmu kafejnīcā kā sarunāts, un abas ar Āriju mizojam vārītos kartupeļus...taps kartupeļu salāti (kaut kas ļoti rosolveidīgs!) :)

Kad tas padarīts, Andris mūs abas aizsūta uz veikalu pēc sīpoliem, bet visupirms tomēr mums jānogādā alus bundžas un pudeles uz nodošanas punktu.

Abas izskatījāmies tik bezpalīdzīgas, krāmējoties gar 4 lieliem maisiem, ka kāds vīrietis, brīdī, kad Ārija pacēla 2maisus vienlaicīgi, pieskrēja pie mums un palīdzēja mums tos ienest:Jūs esat trakas nesot tik daudz uzreiz! :)

Jā, trakas...un mums tas patīk! Nosmējāmies....

Iepirkušās, dodamies atpakaļ uz kafejnīcu...ap 19iem ierodas cilvēki vakariņās.

Mans darbiņš šodien beidzies, ejot uz māju pamanu ugunskuru degam un pieeju parunāties...man rokās tiek iešķiebts aliņš. Visi apkārt runā par to, ka brāļi Blūmi taisa jauku virtuvi Sandrai, tad nu pajautāju, vai nevaru ar aci uzmest viņu darbam...

Malači, puiši, godam padarīts...Kārlis vēl piemetina: te viss bija izpuvis, taisījām visu no jauna. Novēlu veiksmīgi pabeigt, un pastaigājoties eju uz kafejnīcu. Ap 21iem Andris aizslēdz kafejnīcu, bet mēs ar Āriju ejam uz upes malu, kur zem koka uzslieta viņas telts. Te viņa pārvākusies ar visu savu iedzīvi (pannām, katliem, grāmatu plauktiņu, rokdarbiem,suni, utt) no Toronto uz Sidrabeni.Uz visu vasaru...

Ārija priecājās, ka ir iespēja parunāties latviski, jo kopš 2008.gada dziesmu un deju svētkiem tā īsti nav sanācis.

Mēģinām iekurt ugunskuru upes malā...atnāk arī Andra meita ar savu suņuku...suņi uzsāk paslēpes upes malas garajā zālē.

Visapkārt lidinās tās spīdīgās vabolītes...jāņtārpiņi? Šovakar Latvijā svin Jāņus. Līīīgoooooooooooo!

24.jūnijs.

Ugunsgrēks stabā.Čikāgas piecīši.Vakars ar Mūzu.

Ļoti labi gulēju. Agri no rīta dzirdēju dīvainus trokšņus, bet kā jau minēju-beidzot labi gulēju, un apkārtējie trokšņi mani netraucēja.

Pēc 8iem sākas traka rūkoņa, no kuras biju gandrīz vai stāvus augša no gultas. Izrādās pirms 6iem nolūzis viens elektrības stabs un izcēlies ugunsgrēks-aizdedzies arī blakus esošais koks...burtiski nepilnus 100m no mūsu istabiņas loga. Nostrādājusi vietējā aizsardzības sistēma un Andrejs gājis skatīties...ieraugot domājis, ka deg ēka. Izsaucis dienestus, kas saved kārtībā elektrību vismaz pārējā Sidrabenes teritorijā...ūdeni gan vairs dzeršanai nevar lietot.

Šorīt kafejnīcā barbekjū brokastis...svaiga gaisa cepam desiņas! Brokastis kopā ar Čikāgas piecīšiem. Pēc tam palīdzu virtuvē...tieku norīkota pie karbonādes gatavošanas! Sāku klapēt! :)

Vēlāk atnāk arī Andra meita un mēs visas trīs darbojamies pa kafejnīcas virtuvi...nomazgāju traukus un eju uz māju, cerot, ka būs pieslēgts ūdens, lai varu ieiet dušā. Nekā...ūdens nav! Tad nu nolemju pagulēt diendusu...un tā man tā diendusa ievilkās līdz pat 15iem.

Ūdens vēljoprojām nav parādījies...paslēpju netīros matus zem savas sarkanās cepurītes un eju uz kafejnīcu cept desiņas.

Pamanu zem koka uz soliņa sēžam Igoru Lingu ar operatoru...pēcpusdienas pauzīte! Kafejnīcas telpās mēģina Čikāgas piecīši...gatavojas rītdienas Līgo vakaram.

http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/50015/li…

Pēc vakariņām parādījies ūdes-skrienu uz dušu teciņiem vien!

Šovakar paredzēts neliels muzikāls pasākums...piedalīsies muzikālā apvienība Mūza (Andris Poga, Pēteris Endzelis, Anrijs Ivanovs, Nina Lykke Rasmussen) un Valmieras teātra aktieri (Inga Siliņa un Aigars Apinis).

Vēl pirms pasākuma mūs kāds latviešu pāris uzaicina uz savu vasarnīcu iemalkot vīnu un parunāties par Latviju. Tiekam uzvesti kalnā. Jauka vasarnīca, terase...blakus terasei aug sarkanā kļava...pamanu meža zemenes...

20os sākas koncerts. Tiek spēlēta mūzika no R.Blaumaņa lugas „Skroderdienas Silmačos” un „Trīnes grēki”. Aktieri iejūtas dažādos tēlos. Feini...varēju atkal izdziedāties!

Pasākuma beigās galdiņi tiek apstaigāti ar trauku, kurā sametam naudiņas muzikantiem. :)

Viņi ieradušies no Latvijas pēc savas iniciatīvas...jau koncertējuši Klīvlandē, un rītu šeit būs uzvedums bērniem, parīt spēlēs 18.gs. mūziku dievkalpojumos, kas notiks gan Sidrabenes brīvdabas estrādē, gan arī Hamiltonas latviešu draudzē. Tad dosies arī uz Kristus Dārzu un turpinās savu turneju pa Z-Ameriku...

25.jūnijs.

Jāņi Sidrabenē

Ap 9iem jau esmu kafejnīcā. Ārijas vēl nav, Andris viens pats krāmējas pa virtuvi...nomazgāju traukus pēc viesu brokastīm.

Brokastojam. Pie mums aprunāties pienāk Alberts Legzdiņš. Viņš, uzzinājis, ka mēs dodamies arī uz Garezeru, saka, ka arī tur būšot 4 nedēļas, jo strādājot jauniešu nometnē. Tad nu vienojamies, ka tur atkal tiksimies. Tiekam pie Toronto ceptās saldskābmaizes...tur latvieši cep gardu maizi!

Nolemju iet meklēt puķes Līgo vakara vaiņagam. Tik maz puķu! Pie upes gan daudz, bet tur jau rosās bariņš meiteņu, un es tomēr turpinu lasīt trejdeviņas zāles...kā jau pēc tradīcijām! :)

13os sākas muzikāli teatrāls uzvedums bērniem pēc Annas Sakses „Pasakas par ziediem”.

Pēc uzveduma sēžam kafejnīcas terasē un ar „Mūzas” mūziķiem pļāpājam. Tādi runīgi palikuši! :)

Aliņš, Dj Valentino (specdienesta oficieris cienījamā vecumā?). Izrādās, mans pagājušā gada apraksts par Z-Ameriku arī lasīts...

Pa Sidrabenes celiņiem sāk pārvietoties zirgu pajūgs...līgotājiem ir iespēja pavizināties! Divi smuki melnīši iejūgti ratos...

Sāk palikt vēss un es aizdodos pēc kāda biezāka apģērba gabala. Atpakal ejot pie Sidrabenes vārtiem satieku Māri, kas pieslēdzies pie caurlaides un iekasē naudu par biļetēm un auto stāvvietu. KlausosČikāgas piecīšus...nostaļģija! Šī apvienība jau 50gadus kopā!

Izrunājām ar Māri vaiņagu un aubīšu tēmu...apsmējās! Pie sakurtajiem ugunskuriem tusējas ļaudis...turpat uzceltas teltis.

Kārlis vienā brīdī saka: Zane, Tu noteikti gribi ēst. Ejam.

Tieku ievesta mājā, radu pulciņā nosēdināta pie galda. Nobaudu Blūmu mammas taisītos salātus...mmm, pievienots ābols! Un pīrāgi...mmmm! :)

Māris ienāk un tiek sajaukts kokteilis...esot jāiet uz deju grīdu, kur jau plosās Kanādiešu grupa un jāņotāji.

Ārija ar tamburīnu dejo tik trakoti plastiski, ka ierauj visus malā stāvošos dejā...dejotāja!

Pēdējais dancis pēc plkst.2iem bija varen ilgs (15minūtes pilnīgi noteikti)...un traki ātrs...slapji un beigti!

Pie ugunskura palieku līdz saules lēktam...kā pienākas!

26.jūnijs.

Pēc Jāņu dievkalpojums.Atjāņi.Laiks pirtij.

Uzliku pulksteni uz 10iem, bet nez kāpēc pamodos jau 9os. Pavaļājos, izstaipījos un devos uz dušu...aizskalot Līgo vakara dvingu! :)

Pēc 10iem esam kafejnīcā uz brokastīm, bet 11os sākas dievkalpojums brīvdabas baznīcā. Dievkalpojumu papildina „Mūza” ar 18.gs.mūziku-Bahs, Haidns, u.c. Mācītāja Ilze Kuplēna-Ewert runā par dažādām vērtībām...laipnību, žēlastību, labestību...pēc tam dod nobaudīt Kristus miesu un asinis. Ej ar Dievu!

Arī Ērika šodien atvadās, jo rītu šeit nebūšot...sacepusi cepumus ceļa maizei!

Atgriežos Ambulances istabiņā un salieku maisā netīrās drēbes-sarunāts iedot Andreja sievai izmazgāt.

Ap 14iem sāk rosīties arī aktīvākie iepriekšējā vakara līgotāji. Sākas atjāņi!:)

„Mūza” aizbrauc koncertēt uz Hamiltonu. Ar Pēteri sarunāju, ka vakarā pārlādēšu bildes no fotoaparāta uz flešu caur viņa datoru, lai atkal varu knipsēt uz nebēdu.

Šodien zvanu uz mājām...ehhh, sailgojos! Tik reti zvanu uz mājām, lai pašai vieglāk...citādi nemitīgi jādomā...un sāk vilkt uz pinkšķi...

Where is everybody? Čučumuižā? Nē, aizdevušies kurināt pirtiņu.

Ap 22iem ejam uz pirti pie Lagzdiņiem. Lieliska pirts, lieliska kompānija...pičiņu-pačiņu! Vēsais ūdens nolīst pār pleciem...patīkami!

Nakts skaista...debess pilna zvaigznēm. Kādreiz Sidrabenē esot bijis vēl tumšāks...tagad pilsēta pienākusi tuvāk...tā jau tās izplešas un aug!

Atvadamies...jocīgi aizbraucot...te viss tik tuvs..

Valmiera-Mazsalaca-Salacgrīva-Saulkrasti

Tālais 2005.gads. Tikko iekš draugiem.lv izveidota jauna domubiedrugrupa “Vispasaules velomāni”, kas aktīvi sasparojušies pirmajiem braucieniem kopā. Tā kā mēs salasījāmies maz, tikai 4, tad nolēmām pirmo braucienu pievienoties mtb.lv velomāniem, kas bija izplānojuši 23.-24.aprīlī veikt maršrutu pa Vidzemi. Salasījāmies 11 cilvēki – es (kas krievu tautības cilvēkiem tiku stādīta priekšā kā Žanna, jo tā viņiem vieglāk izrunāt, un arī krievu bērnudārzā, kurā es gāju līdz 5gadu vecumam, mani tā sauca), Jurijs, Jānis, Sandis, Andrejs, Roma, Igors, Maks, Juris, Arnolds un mtb. lv velobraucienu  koordinātors, kuram, piedodiet, vairs neatceros vārdu. 

Sestdienas rītā ieradamies Valmierā, nedaudz pavizinājāmies pa taciņām gar Gauju, un tad devāmies ceļā. Pie Burtnieku ezera baudījām skaistos dabas skatus un apskatījam kādu senu māju ar pamestu parku, pēc tam apskatījam vecu baznīcu ezera malā. Tālāk mūs gaidīja meži - taciņas  un lauku ceļi. Pēc iepriekšējā naktī sasnigušā sniega vietām bija slapjš, bet braukt nebija grūtii. Vietām sniegs klāja visu ceļu - netipiski  aprīļa beigām ...Ap pusdienām bijām Mazsalacā. Tur atradām kādu kafejnīcu, kur ļoti garšīgi paēdām pusdienas pa lētām naudiņām. Atpūtāmies un devāmies atkal ceļā. Sāka nedaudz snigt, bet tas neapturēja mūs baudīt Salacas krastu un Skankalnes  parka skaistumu. Atmiņās paliks augstās klintis, alas un kāpšana pa bezgala garajām trepēm ar velosipēdu plecos.Un tālāk sākās piedzīvojumi. Sākumā bija mežvedēju iedzītas pēdas, pa kurām braukt bija grūti, drīz vien Andrejs pārdūra riepu. Viņš kopā ar Maksimu palika labojot velo, un pēcāk mūs panāca pa taisnākajiem ceļiem, kas zināmi viņiem vien, bet mēs braucām pa ceļu gar  Salacas labo krastu.Lieliskais grants ceļš palēnām, pamazām pārvērtās par meža taku, un pēc tam jau bija pilnīgs purvs ar traktoru iedzītām pēdām. Kāds gabals bija pārklāts ar sniegu, bet pēc tam vieni vienīgi dubļi, pa kuriem ar grūtībām turpinājām braukt, stumties. Kopumā šo ceļa posmu 15km mēs veicām gandrīz trīs stundas. Toties pēc tam līdz pašai nometnes vietai mums bija garantēts tukšs ceļs ar lielisku asfaltu. Saka satumst. Ieslēdzām lampiņas un veiksmīgi ieripinājām noskatītajā nakšņošanas vietā pie upes.

Ātri uzcēlām teltis, Maksims un Andrejs uzlika vārīties vakariņas, paēduši vēl nedaudz pačalojām pie ugunskura un drīz vien devāmies pie miera... Svētdienas rīts mūs sagaidīja ar saulīti. Kamēr pabrokastojām un savedām kārtībā savus dubļainos braucamos, laiks nedaudz pasliktinājās un tad arī sāka snigt.Pa trošu tiltiņu šķērsojam Salacu un tagad braucam pa kreiso krastu, pa meža takām. Dažus kilometrus tālāk atkal atgriežamies upes labajā krastā, un apstājamies, lai apskatītu Sarkanās klintis. Vieta ir ļoti skaista, bet ar laika apstākļiem mums neveicas...snieg, snieg, snieg. Taču, kad mēs ierodamies Salacgrīvā, spīd saule.Salacgrīvā satikām velotūristu pāri no Šveices - ceļošot tālāk caur Igauniju uz Sanktpēterburgu, tad uz Maskavu, Irkutsku, Baikālu un no Mongolijas uz Ķīnu. Patērzējām ar viņiem un tad devāmies tālāk gar jūras krastu.Sākumā celiņš vijās pa mežu, bet pēc tam tas mūs izveda pašā jūras krastā. Vairākās vietās ceļus pilnībā bija nopostījusi (noskalojusi) ziemas vētra,kas te plosījas janvārī, un arī krasta līnija bija mainījusies. Netālu no Veczemes klints atradām skaistu vietiņu ar skatu uz pludmali, jūru, kur nolēmām apmesties un pusdienot. Tālāk celiņš vijās gar pašu klints malu,  atklājot apdullinošu skatu uz jūru. Vietām ceļš bija tik šaurs gar pašu klints malu,vietam normāls ceļš.

Tā mēs tikām līdz Tūjai, no tās pagriezāmies uz šoseju un braucām caur Skulti un Saulkrastos iekāpām vilcienā. Kopā pa divām dienām nobraucām 210 km.Jauks brauciens, jauki cilvēki, ar kuriem kopā jutos labi, un priekš pirmā brauciena...jā, bija grūti, bet nobraucu visu ceļa posmu...mājās gan braucu ar sāpošiem ceļiem, labi, ka biju paņemusi līdzi saites, ar kurām nosaitēju ceļus...kad vilciens tuvojās Jelgavai, zvanīju tēvam, lai atnāk līdz stacijai un palīdz izkāpt...domāju, ja nu kāpjot ārā vienkārši izveļos?

Aukštaitija - ezeru un pauguru zeme, Lietuva.

“Vispasaules velomāni” kaut kā vēl neaktīvi, tāpēc atkal pieslēdzamies mtb.lv velomāniem, kas izplānojuši maršrutu pa Lietuvu 7. un 8.maijā (2005). Kopā sapulcējamies 10 braucēji – Dima, Aivars, Juris un Arnolds, Jurijs, Raimonds, Sandis, Zane, busiņa vadītājs Igors un mtb.lv velobraucienu koortdinātors.Piektdienas vakarā ap plkst.19:00 salienam busiņā, tā kā esam par vienu cilvēku vairāk nekā plānots, jo atbrauca arī Aivars, tad busiņš ir pārbāzts, taču veiksmīgi atrodam vietu kāršu spēlei. Apmēram 23:00 ierodamies Egļukalnā, kur paliekam nakšņot. Uzceļam teltis un gulēt…rītu sākas brauciens uz Lietuvu. Pulcējamies agri no rīta, un vēl pirms brauciena nolemjam uzkāpt Egļukalna skatu tornī, lai novērtētu Daugavpils un tās apkārtnes ainavas skaistumu. 220 metrus virs jūras līmeņa uzbūvētais skatu tornis ļauj skatītāja acīm vērot Latgales mežus un ezerus visā to krāšņumā. Paveras arī lielisks skats uz Sventes ezeru. Sākam braukt, vispirms pārsvarā uz leju, pa meža taciņām…mazliet dubļainām, slidenām. Ap 8:00 bijām jau Stelmuižas robežpunktā. Izrādījās, ka robežpunkts atveras tikai 8:30, tā kā mēs te kādu brīdi piespiedu kārtā uzturējāmies. Iebraucām Stelmuižā paskatīties slaveno ozolu, un tad pa feinu asfaltētu ceļu braucam līdz Zarasai. Poļu prognozētie laikapstākļi precīzi – sāk līņāt lietus, un tālāk braucam uz Salakas pa šoseju caur Degučiai – kaut ceļš sanāk garāks, toties ātrāk tiekam uz priekšu un dabūnam papriecāties arī par skaistajām ainavām visapkārt.Uz iepriekš sarunāto tikšanos ar velomāniem no Visaginas mēs nedaudz kavējam, jo tā pusstunda, ko pavadījam pie robežpunkta pietrūkst. Satikušies iepazīstamies, apskatām vecu un ļoti skaistu baznīcu, un tad,nu jau lielākā kompānijā, braucam pa grants ceļu līdz Minčia dzirnavām.. Pa reljefainu ceļu un lietum smidzinot, mūsu kompānija ir izstiepusies garu garā, un brīžiem nākas sagaidīt atpalicējus. Lietuvas velomānu kompānija brauc labā tempā, laikam tikko sākuši, bet mēs jau visu rītu maļamies uz velo, un, kad mēs taisamies apstāties uz pusdienām, viņi nolēmj tomēr turpināt savu maršrutu. Kamēr mēs ēdam, lietus pārstāj un vairāk par sevi brauciena laikā neatgādina. Pa meža ceļiem nonākam pie Ginučiai, apskatām ūdens dzirnavas, un pēc tam uzkāpjam Ladakalnis kalnā, no kura pamanām septiņus apkārtējos ezerus. Tālāk sekoja ļoti jauks gabals pa taciņām  un kalniņiem gar Asalnai ezera krastu, un re, mēs jau esam Palūšē. No turienes gar dzelzceļu braucam uz nakšņošanas vietu pie Žeimenys ezera,  kur mūs jau gaidīja lietuviešu draugi.Svētdienas rītā, Lietuvas kompānija aizbrauca pa šoseju Visaginas, un mēs devāmies pa Labanoras parka teritorijas takām.  Pusdienojam pie Lakaia ezera, un tālāk pa ezeru zemi…redzējām daudz un dažādus ezerus…visus nesaskaitīt! Īpaši patika ceļa posms Kraujeliai – Galnakis. Tālāk caur un tad uz velobrauciena noslēguma vietu pie Želva ezera, kur apskatījām pasaulē vienīgo entokosmoloģijas centru un muzeju, kā arī blakus esošo observatoriju. Svētdien laika apstākļi bija lieliski, pat nedaudz iesauļojāmies … Atpakaļceļā Dima uzstādīja rekordu – iepakoja 10 cilvēkus, 10 velo un mantas vienā busiņā.Kopējais divu dienu veikums aptuveni 200 km, galvenokārt pa meža ceļiem un grants ceļiem.

Pa Jelgavas novadiņu

Velomaršrutu šoreiz neplānoju pati, bet tiku uzaicināta piebiedroties velopastaigā, ko saorganizēja un izplānoja Gaitis Grūtups Viņš sazinājās ar Modri, kas mums nedaudz arī piebiedrojās velopasataigas nelielā posmā, un pastāstīja par savu dzimto pusi, par zemnieku saimniecībām, kas te vēl saglabājušas, par to, ar ko šie cilvēki te nodarbojas, utt.
Tātad velopastaiga sākas punktā A,kas šoreiz ir Jelgavas dzelzsceļa muzejs. Bail atzīties, ka būdama jelgavniece te vēl ne reizi nebiju bijusi, lai gan jau Muzeju nakts ietvaros biju gribejusi te atnākt…uz dzelzsceļa tak vecaistēvs nostrādājis pusi dzīves, un tēvs ar te strādājis, un krusttēvs vēl tagad strādā…Nu re, tad nu es beidzot apskatīju muzeju, paklausījos stāstījumā par muzeja vēsturi un pafotogrāfējos pie muzeja āra ekspozīcijā izvietotajām drezīnam un lokomatīvju riteņiem.
Par muzeju vairāk info šeit: http://www.railwaymuseum.lv/jelgava.htm
Tālāk ripinām pāri “gaisa” tiltam. Pavērojam Jelgavas staciju, sliedes, n-tos vagonus, un braucam līdz Dievmātes atdusas pareizticīgo baznīcai, kas atrodas Bauskas ielā. Šeit mums sarunāts apmeklējuma laiks. Izstaigājam baznīcas teritoriju… baznīcas dārzā ieraugam, ko neparastu…zemūdeni!
Mūsu maršruts vedina mūs tālāk pa Bauskas ielu uz priekšu, pāri Platones upītei. Tad nogriežam pa kreisi uz Staļģenes ielu, gandrīz līdz galam, un nogriežamies uz Kārniņu ceļu. Nonākuši pie apvedceļa sadalamies mazākās grupiņās, lai veiksmīgi varētu šķērsot šo lielo, mašīnām bagāto A8/E77 šoseju. Pa to nobraucam kādus 600m, pārbraucam pār Vircavas upīti, un pa labi iegriežam “Līčos”, kur esam nolēmuši ļauties vēdera pauzītei un satikt Modri, kas te ir viens no īpašniekiem. Tad nu mūsu kuplais velobraucēju pulciņš izmitinās “Zemnieka cienasta” spēļu un atpūtas laukumiņā, kur vēl uzslieta Jāņu dienu telts…piesēžam un kalusamies Modra stāstījumā. Tiekam cienāti, kā Modris smejoties saka: ar Līgo svētku pārpalikumiem! Gardās ābolmaizītes kūst mutē…Mazie līdzbraucēji izskrienās, izšūpojās…cik tad ilgi var nosēdēt tai velosēdeklītī.
Modris mūs aizved līdz “Ataugu” mājām, kur varam apskatīt saimnieka darinājumus no koka. Atkal vesela fotosesija sanāk…dīķrāma te dzīvīte izskatās, bet būtībā jau visu laiku te norisinās darbi…kamēr saimnieks mums izrāda savus darbus, tikmēr saimniece dārzā lasa zemenes…viss notiek!
Piebraucam pie Lielupes, kur agrāk slējusies Vecsvirlaukas muiža…tagad gan te tikai liela klēts palikusi, uz kuras jumta stārķis iekārtojis ligzdu.
Tāāk Modris mūs ved gar Kārniņu bedrēm, gar Pakuļiem, Dravniekiem. Piebraukuši kādās mājās pie upes, pāri redzam Teteles mednieku tornīti, kas jauki rotajās pie pretējā krastā atrodošās skolas.
Tā mēs līkumojam gar Lielupi pa balto lielceļu Staļģenes virzienā. Pabraucam garām Vimbu kapiem. Mašīnu maz, taču nolemjam vairāk pietuvoties upei, un braucam pāri sīkai upītei, pār kuru tāds govju tiltiņs vien ir, un tad pa taciņām…skaisti! Visapkārt pļavas, ganās gotiņas…Pēc kāda brīža atkal izbraucam uz ceļa, braucam cauri Vecsvirlaukai. Pretējā Lielupes krastā pamanām jauku, mazliet muižāi līdzīgu ēku…“Auči”! Tur tagad ierīkots J.Čakstes muzejs.
Tā mēs lēnā tempiņa ieripinām Staļģenē, kur parkā pie Staļģenes muižas un izglītības centra, atlaižamies uz soliņiem, atpūšamies, bet mazie atkal izskraidās.
Pēcāk braucam Jelgavas virzienā, bet iebraucam vēl kādā apskates vērtā objektā – Joahima Zīgerista īpašumā “Šauvas”, kur skatāma dzintara kapella. Skaisti iekoptajā dārzā zied rozes. Īpašuma apsaimniekotājs ir parūpējies un sagādājis mazajiem velobraucējiem gardumus. Turpat staigā arī pelēks, labi kopts runcis…
Te mēs atvadamies no pārējiem braucējiem, jo mūsu mazākais ši pasākuma dalībnieks ir saguris, un drīz vienkārši “lūzīs nost”!. Braucam caur Biļļumuižu. Labu gabalu pirms Blukām pamanu, ka Normunda ritenim riepa galīgi tukša…ta nu mēs līdz Blukām tiekam vismaz 3x pumpējot riepu. Noskatījusi šiem autobusu, viena pati turpinu braukt mājup….iegriežu pa labi uz Lediņu ceļu, tad pa Kārniņu ceļu. Uz šosejas jūtos labi…mašinas svilpo garām! Nogriežu uz Loka maģistrāli, un esmu mājās.
Man sanāca 64km. Tāds jauks izbrauciens pa Jelgavas novada Sidrabenes un Jaunsvirlaukas pagastiem.

Madonas puses velobrauciens jeb Vestienas pauguraines ieinteresētie

16.septembris, 2010.

Ap 12:30 izbraucam ar auto ( velo piekabē) uz Madonas pusi. Braucam caur Rīgu, jo pa ceļam vēl Robis jāpaņem. Roberts ir mums sagatavojis geocaching punktus, ko varēsim paralēli mūsu velobraucienam pameklēt Madonas pusē. Brauciens autiņā ilgst ilgāk nekā plānots, jo tajā pusē tiek laboti ceļi (kalnaino ceļu vietā tagadiņ būs tādi līdzeni, taču labi ceļi...mazliet žēl) un uzstādītie luksofori nav it nemaz viens ar otru saskaņoti. Mūsu galapunkts ir nakšņošanas vieta pirms Bērzaunes...Boķos, kur sazinājos ar saimenieci, pie kuras kaut kad jaunībā biju par strādnieci uz vienu vasaru paņemta. Uzjundīja atmiņas par to tālo 1992.gadu, kad te bija jauka, paliela jaunsaimniecība un ferma ar 40govīm...jā, viss pagājis, mainījies.

"Susurēnos" tikām ļoti laipni uzņemti un bija jāaizmirt par nakšņošanu teltīs...mums piedāvāja divas istabiņas.

Tā kā "Susurēnos" bijām pirms 17iem, tad nolēmām, ka jau šovakar gribam izbraukt kādu līkumu ar velo. Aizbraucām ar auto līdz Smeceres krogam un tur pārriktējāmies uz velo. Pa vējam ripinājām uz Madonu. Pa ceļam nolēmām apskatīt piemiņas vietu 1943.gadā nogalinātajiem madoniešiem. Tādu piemiņas akmeni nebiju vēl redzējusi - miroņgalva, kas ieaugusi zālājā meža ielokā. Apkārt bija sagāzušies koki, kas droši vien bija nesenās vētras rezultāts.

Aizrāvāmies ar slēpņu meklēšanu...atradām 3 no sešiem, kurus bijām tā kā noskatījuši, ka ir pa ceļam. Vispār par šo slēpņošanu pirms 10gadiem skatījos kādā raidījumā, jau tad ieinteresējos, bet kaut kā nebij kompānijas, ar kuru kopā to varētu darīt..tad tas bija aktuāls ārzemēs, tagad tā ir populāra arī Latvijā. Un, kādreiz tač vajag arī sākt...

Pabijām pie Madonas mūzikas skolas Blaumaņa ielā. Ēka ir arhitektūras piemineklis. Jaunās ēkas vitrāžas ir apskates vērtas. Papriecājāmies arī par skaisti izveidoto pilsētas parku , strūklaku un kultūras nama ēku. Skaisti.

Tā kā ceļs bijis garš un vēders prasa savu tiesu, nolēmām labi paēst pirms dodamies atpakaļ. Visi bijām vienis prātis, ka "Šlāgerim" (Raiņa ielā) garām braukt nevar...un mūsu izvēle bija pareiza - šeit bija ļoti laba ēdināšana par saprātīgām cenām. Pusporcija daudz neatšķīrās no veselas porcijas...kraukšķīgā karbonāde vienkārši rullē! Mmmm...izkusa mutē!

Vēl atpakaļ braucot nolēmām izbraukt līkumu pa pilsētu...Rūpniecības iela veido tādu kā pusloku ap Madonas centru. Jau pa gabalu ieraudzījām varenu ozolu, kas atgādināja to ozolu, kas attēlots uz 5Ls naudas zīmes. Apskatījām arī Madonas estrādi un lēnu garu, tumsai iestājoties pametām Madonu. Cēlās negaiss, zibeņoja kaut kur tālumā. Pie Smecerkroga atkal sēdāmies mašīnā un braucām uz Boķiem...un sāk gāzt...līst kā no bezgalīga mākoņtēva lietus trauka. Tumsā mazliet sarežģīti atrast atpakaļceļu un nokļūdamies paliekot uz P37 nevis nogriežot uz  P81. Ātri attopamies. Zibeņo pamatīgi.

"Susurēnos" esam ap 21:40. Es, saņēmusi no saimenieces lietussargu, aizeju līdz pirtiņai...siltais ūdens, bērzu slotu smarža...vēl padzisis uzmestais gars... Sarunas turpinās līdz vēlai vakar stundai.

17.septembris

9:30. Labi pagulēts. Saimnieks uzlicis ūdeni kafijai. Kāds neizgulējies, jo blakus gulētājs "zāģējis" vai visu nakti. Paēdam un atvadamies no "Susurēniem". Šodien esam nolēmuši ar velo izbraukāt gan Gaiziņkalnu, gan Bolēnu kalnu. Vispirms dodamies ar auto uz Sirdskalnu(297m), kur mūs gaida šodienas pirmais slēpnis, kura hints ir saistīts ar kāmi ritenī? Nu neatceros precīzi, bet slēpnis bija ievērības cienīgs. Sirds pirts agrāk droši vien bija iecerēta kā feins atpūtas nams pie pašas (vai pat var teikt uz pašas) Talejas upītes, kas ir vienīgā izteka no Talejas ezera. Ainaviski skaista vieta. Mēģinājām nokļūt arī pie ezera, bet nogājuši vairāk kā 2km ap ezeru kaut kā nekā pieviņa nenokļuvām, un tad ieraudzījuši aizaugušu taku, neriskējām pa to iet. Pēcāk Vikipēdijā izlasīju, ka ezeram pārsvarā ir stāvi krasti.

Devāmies uz auto un braucām uz Gaiziņa kalnu(312m). Mūs nedaudz piebremzēja pa priekšu ejošais govju bars. Ganu suns mūs rietdams brīdināja, lai labāk turamies no bara pa gabalu.

Gaiziņkalnā apskatījām skatu torni, kas nedarbojas vismaz jau gadus 20. Atrdām veiksmīgi otro slēpni. Vien iršu pāris mūs pabiedēja iztraucēts. Nonākuši lejā no kalna sēdāmies uz riteņiem un aidā uz Lido (Ķirsona muižu), kur apskatījām izveidoto atpūtas kompleksu un ainavu uz Kaķīša ezeru (Viešūrs). Tālāk dodamies uz Ķelēnu kalnu(283m), taču tā teritorijā iekšā netiekam...privatizēts (prihvatizēts, ka ne apskatīt, ne ieraudzīt). Nu neko, dodamies tālāk uz Bolēnu kalnu (283m). Aizbraucam arī līdz Bolēnu avotiņam, kur iesmēlām arī ūdeni ceļam -veselībai, skaistumam un mundrumam

Tālāk bija nolemts braukt uz Zelgausku, taču tehniskas problēmas Robertam ar velo...ķēde pušu. Kamēr mēs ķimerējamies, Aivars ar Aigaru brauc atpakaļ uz Gaiziņu pēc mašīnas. Robis ir meistars un viss kārtībā...braucam tālāk uz Zelgausku, kur sarunājam tikties ar Aigaru un Aivaru. Ļoti patika tas ceļš no Migļiem līdz Zelgauskai...skaistas ainavas, normāls segums... Zelgauskā dodamies apskatīt muižu. Meklējam kādu norādi uz Burtnieku kalnu (214m), taču nekā...toties atradām slēpni...redzam, bet netiekam klāt...bet labs!

Sāk līņāt, un mēs nolemjam savu velotūri pa Vestienas pauguraini beigt. Mājupbraucot vēl apskatām Bērzaunes baznīcu. Tad esam nolēmuši iebraukt Armijas bāzes teritorijā Mārcienā, kur  rodas apetīte un tiek uzklāts galdiņš. Mēs ar Robertu izstaigājam teritoriju, apskatām pamestās ēkas...jā, arī meklējam slēpni. Arī šo mums neizdodas atrast...vai nu kāds te paciemojies un to likvidējis, vai vnk esam palikuši neredzīgi

Paēdam un dodamies garajā mājupceļā...pa ceļam gan vēl piestājam Mārcienā pie baznīcas un Mārcienas muižas paliekām. Vēl gribas iebraukt Veckalsnavā, kur arī ir jaukas baznīcas drupas. Vien nedaudz nomaldamies un iebraucam vienu ceļu ātrāk...ceļš kļūst šaurāks un šaurāks...saprotam, ka nepareizi braucam...tad ceļa vidū parādās balts zirgs! Uz to melno un tumšo mākoņu fona zirgs izskatījās pavisam balts. Apgriežam auto un dodamies atpakaļ.  Veckalsnavas baznīcas drupas arī šajā negaisā izskatījās varenas. Daudz nesanāca pafotogrāfēt, jo sāka pamatīgi līt. Uz katra loga kāds bija salicis sveces...es iedomājos, cik skaisti te izskatījās, kad tās bija iededzinātas...super!

Caur Pļaviņām uz Rīgu. Kāds gulšņā, kāds čalo, kāds škrobējas, ka punktu atrasts par maz...un tomēr, brauciens vienkārši izdevies...lietus gāja mums secen, diena bija saulaina un braucienam tieši piemērota-ne karsta, ne auksta...burvīgs atvasaras izbrauciens!

230km ar velo pa Kanādu + Niagāra bez velo!

13.06.2010.

Izbraukuši caur Amerikas – Kanādas robežpunktu, braucam tālāk gar 15.ceļu pa labi...velns viņu zina uz kurieni, jo ceļam nav ne numura, ne nosaukuma...

Piestājam pie kādas blondīnes, kas pie mājas sauļojas. Jā, šis ir ceļš uz Monreālu. Tā nu sākas mūsu ceļojums pa Kanādu!

Nobraukuši 30km vairs nevaram izturēt svelmi. Nolienam uz 15-20 minūtēm ēniņā, dzeram ūdeni, atlaižamies...

Izrādās braucam pa 217.ceļu. Braucam līdz 221.ceļam. Esam neizpratnē, ko darīt tālāk, jo ar mācītāju Dāgu, pie kura gribējām doties Monreālā, nevaram sakontaktēties – visi gali ūdenī!

Nakšņojam Duglasa motelī, kas atrodas krustcelēs blakus auto trasei un benzīntankam. Nobraukti 75km (25km no tiem vēl pa ASV daļu).

14.06.2010.

Rīts kā jau agrs rīts...kamēr mēs brokastojam ir sācis smidzināt, bet mēs esam nolēmuši braukt...un braucam!

Visu dienu, vairāk vai mazāk līst. Un mēs kā vienmēr esam izvēlējušies garāko maršrutu līdz Monreālai. Pa 221 ceļu, tad pa Principale Rd, pāri 132.ceļam...sāk līt arvien spēcīgāk...iemūkam benzīntankā sasildīties, jo tiešām visu laiku lietū braucot ir kļuvis riktīgi auksts.

Iedzeram kafiju un runājamies ar šoferiem. No tiem uzzinām, ka pa to tiltu, kuru mēs esam izvēlējušies, ar velo braukt nevar. Tā nu mūsu maršruts kļūst par 10 -15 km garāks. Braucam gar St.Lawrence upi, bet tad velo celiņš iemaldās kaut kādā privāto māju rajonā. Pariņķojam, pariņķojam...nē, braucam atpakaļ, atrodam virzienu uz Chapman tiltu. Ilgi meklējam kartē, blakus Chapman tiltam iezīmēto tiltiņu...kur tas ir?! Tā meklējot, vaicājot ceļu, utt paiet vai pusotra stunda...un tad, atmetam ar roku un braucam virzienā uz nākamo tiltu, kas ved pāri upei uz Monreālas centru. Gar dzelzsceļa tiltu ir izveidots gājēju tiltiņš, pa kuru pārbraucam uz gareno salu vai uzbērumu, kas veido tādu zemes joslu starp kanālu un upi. Pa to braucam 2.5km, un tad nonākam aiz Chapman tilta, kur sākas mūsu meklētais tilts uz Monreālu. Super, sapratām, ka visu laiku esam meklējuši tiltu, kurš mums kartē sākas no puses...jāizsaka kartes veidotājiem rājiens!

Monreāla...visu dienu to redzam, bet pie tās nokļūstam tikai pēc 17iem. Tik tuvu un reizē tik tālu...pagāja vesela diena, kamēr līdz tai nokļuvām. Arī lietus ap 15:30 mitējas. Spīd saule pār Monreālas debesskrāpjiem. Atrodam veikalu. Kamēr tēvs iepērkas, es kartē meklēju kā nokļūt līdz Gera centrale (stacija).Veloceliņš mūs vedina gar pilsētas kanālu. Uzgriežam uz Semināra ielu, tad pa labi uz Otavas ielu, un turpat jau ir...

Stacijā atkal šoks...uz Toronto vēl dodas vismaz 3 vilcieni, bet mums biļetes nepārdod...atkal jārezervē, tad tiek izsniegts kods, Tu ej pie automāta un maksā par biļeti, un atkal šiem nav bagāžas vagona...varam rezervēt tikai uz rītu, plkst.10iem. Jauki...kur lai liekamies lielā pilsētā? Kāda kanādiete vērojusi mūs kādu brīdi, pienāk pie mums un saka: Jums nav kur palikt? Sieviete ģērbusies kā metāliste vai labākajā gadījumā kā māksliniece, uzkrītoši košļā košļājamo gumiju...Mēs raustam plecus...jā, nav gan! Viņa sazvanās ar kādu pa telefonu, tad pienāk un saka: Jūs nedomājiet, es te nestrādāju, un nevervēju cilvēkus. Esmu sabiedrībā respektabla personība, man ir vīrs, 2 meitas, 2kaķi. Jums nav alerģija pret tiem?

Tā nu Elisone mums iedeva savu adresi, un palika sagaidīt savu tēvu stacijā. Kad esam pie viņas mājas Parka avēnijā, arī viņa piebrauc ar savu auto. Ielaidusi mūs dzīvoklī, viņa aizved tēvu mājās, bet mēs paliekam ar viņas kaķiem (Boniju un Shadow) gaidot pārnākam viņas vīru Danielu.

Vakars paiet pļāpājot par dažādām tēmām...sports - ice hockey, basketbols, kerlings (tie esot tie aktuālākie viņu pusē), ceļojumi – mūsu hobijs apceļot Olimpisko spēļu pilsētas...Meitas draugs Slava arī ar mums parunājas...šito valodu pieprotam labāk!

Mūs cienā ar lašu maizītēm...mmmm, sīpoli un biezpiens! Nu, redz...cik mājīgi, gandrīz latviešu gaumē!

Šodien nobraukti 75km (tās maldīšanās dēļ vien lieki 30km). Jā, ja man jāsalīdzina, tad pa Ameriku bija braukt krietni vieglāk, man nebija pat braucot jāieskatās kartē – no rīta paskatījos, un braukšanas laikā pēc zīmēm man viss bija skaidrs...ar Kanādas ceļa zīmēm ir sarežģītāk...to gandrīz nemaz nav!

15.06.2010.

Agrs rīts. Istabā smaržo pēc kāda kulinārijas brīnuma. Elisone plkst. 5:00 piecēlusies un cep gardās smalkmaizītes, kuras viņa mums iedeva ceļamaizei līdzi (pusi kāri notiesājām vilcienā, otru pusi Toronto, kādu pat aizvedām līdz Sidrabenei). Elisones darbs saistīts ar ēdonāšanas biznesu, viņa organizē pasākumu galdu klāšanu.

Brokastīs mums tiek ceptas olas, biezpiens ar maizi, kafija, sula.

Eleganti! Atvadamies no Elisones, viņa dodas pēc 7iem uz darbu...paņēmusi savu darba tērpu, uzsēžas uz skūtera un prom ir...

Daniels vēl pakavē mums laiku un tad palīdz riteņus iznest no pagrabtelpas. Atvadamies. Kopējs foto. Riktējam velosomas un braucam uz Monreālas staciju. Uz veloceliņa lielāka satiksme nekā uz ceļa...jauki ripinām, kamēr tēvam pāršauj riepu...nu, rezerves riepas mums, protams, nav! Tēvam sākas panika...piktojas, šķendējas (tas vēl būtu maigi teikts). Kad saku: stumjam uz staciju, ka nenokavējam vilcienu!, viņš tikai bļaustās un neklausās....taisās zvanīt Danielam, bet es saku, kāpēc Tev viņš jātraucē? Purpināšan nebeidzas...es vairs nereaģēju uz viņa pukstēšanu...klusēju...līdz viņš pēc 10minūtēm pats nonāk pie secinājuma, ka jāstumj uz staciju, un tad jau gan jau Toronto izštukos, ko darīt tālāk! Aleluja! Atliek secināt, ka vienmēr kādam vajadzīgs skaidrais prāts!

Stacijā esam 9:35. Ātros tempos pērkam biļetes gan sev, gan bagāžai (atsevišķās kasēs)...mūsu velo tiek interesanti iesaiņots (riteņa pakaļējais ritenis un ķēdes daļa tiek ietīta plēvē, bet sarunvalodā tas saucas specialy box!). Tad ar eskalatoru braucam lejā uz peronu. Ir! Esam iekšā un vilciens attiet. Dodamies uz Toronto. Zvanam mājiniekiem...atkal labas ziņas – brāļa ģimenē puika piedzimis...Gustiņš!

Toronto stacijā esam 15:47. Gaidam bagāžu. Kamēr tēvs kontaktējas ar kādu riteņbraucēju par tuvākā velo veikala atrašanās vietu, es atbildu vienam bagāžas pārvadātājam uz jau ierastajiem jautājumiem:no kurienes esam, kur esam braukuši, utt...un tad šis saka: vienreizēji unikālas velosomas, nekur tādas iepriekš neesmu redzējis, pats arī braucu ar velo...laikam speciāli šūtas! Saku: jā, jau 10gadus vecas, un tajā laikā šūtas pēc pasūtījuma...īpaši mums!

Tā nu mēs 16:00 dodamies uz veikalu John street galā pie Grange Park. http://www.ucycle.com/ te mūs uzņem vienkārši apbrīnojami...Harry fiksi aiztransportē velo pie meistara un 10minūtēs velo gatavs. Tēvs jau sākumā mēģināja iebilst, ka pats taisīšot, utt, bet es teicu, ka mums tas vajadzīgs ātri, un es zinu, kā viņam ar to likšanu būs – stunda vismaz (nav jau priekšējais ritenis, un viņš man redzes invalīds – ar vienu aci praktiski vispār neredz). Protams, serviss no mums prasīja 40$ (riepa, kamera+darbs+nodoklis). Darbs bija 12$.

Kāda no pārdevējām jautā, kuras valsts karogs tas ir...Harry lepns par savām zināšanām atbild: Latvia! Harry mums iesaka moteļa meklējumos labāk doties gar Ontario ezeru pa veloceliņu, kur to ir vairumā. Kempinga gan te tuvumā neesot...tuvākie 50km rādiusā.

Pa John street dodamies līdz 553m augstajam Toronto TV tornim. Turpat arī Olimpisko spēļu stadions. Pie ezera nolemjam pavakariņot, lai gan pusdienas jau mums ar vēl nav bijušas (vilcienā tik uzkodām smalkmaizītes).

18:30 braucam tālāk pa līkumoto veloceliņu. Daudz skrituļotāju, skrējēju, riteņbraucēju...ka mudž! Satiksme te noteikti intensīvāka nekā uz ceļa. Kāds vīrietis mums iesaka Beach motel, bet tas diemžēl ir pilns, jo sabraukuši riteņbraucēji uz veloreidu, mums iesaka mēģināt blakus esošajā motelī Mendoza. Tur arī paliekam.

Atkal moteļa pārvaldnieks notur tēvu par manu vīru, kad saku, ka tas ir mans tēvs, viņš veikli iziet no situācijas: Tu skaidri zini, ka viņš ir Tavs tēvs nevis brālis vai vīrs? Viņš labi izskatās! Smejamies!

Pēc dušas nolemjam iziet pastaigā gar ezeru. Fotosesija pie Ontario ezera. Tālumā redzami Toronto debesskrāpji un TV tornis. Jauks, silts vakars, bet paskatījušies debesīs, saprotam, ka atkal velk uz lietu. Pēc pastaigas nolemjam atkal uzēst, lai būtu 3x dienā paēsts!

Sazvanījāmies ar Danielu...pateicām, ka ar mums viss kārtībā, ka esam iekš Toronto...lai viņiem ar sirds mierīga par cilvēkiem, ko uzņēmuši savā mājā.

Iemiegu ap pusnakti. Šodien nobraukti 600km ar vilcienu un nieka 25km ar velo. Tomēr kaut kas nekā nekas!

16.06.2010.

8:40 pamožamies...aiz loga atkal līņā. Kad mēs būtu gatavi braukt, atkal sāk gāzt pamatīgi. Gaidam, kad pierims. 11os mitējas. Check out un prom...uz Sidrabeni!

Piestājam pie veikala (jāiepērk paika visai dienai). Es tikmēr caur netu sazinos ar mājiniekiem. Turpinam braukt pa Lake Shore, gar Ontario ezeru, līdz iela pagriežas pa kreisi. Aiz kāda luksofora, iekš Credit Port, pie mums piebrauc mašīna un vīrietis, kas izliecies pa logu jautā: Uz kurieni braucat? Esam pārsteigti dzirdot latviešu valodu...Viņi gan ir izbrīnīti, kāpēc mēs tik agri dodamies uz Jāņu svinēšanu, bet mēs sakam, ka labāk laicīgi nekā par vēlu. Tuvojamies Oakvillei. Uznāl lietus. Pirmo brāzienu nostāvam zem kokiem, tad atrodam izveidotu parku, lapenīti. Paslēpjamies, un, lai laiks nebūtu nostāvēts veltīgi, paēdam pusdienas. Caur Oakville līdz Third U ielai, tad nākamā krustojumā pa labi...sākas veloceliņš, kas mūs paved zem dzelzsceļa tilta, tad pāri 403.ceļam...un tad brīnamies, kurp braukt...jauns ceļš, kas nupat nodots, tad tālāk posms, ko vēl taisa...un mums ir tikai googles karte, kur šie ceļi nav iekšā...maldamies uz priekšu, ko nu vairs!

Nobraucam gar Bronte Creek Provincial parku, atradām kempingu Burloak Dr, ko arī noskatījām googlē, ja gadījumā Sidrabenē nepaliekam. Pirms 407.ceļa mums viens pārdevējs skaidro ceļu, bet viņš neesot vietējais un tādu vietu kā Zimmerman nezinot. Tad uzprasu, kurā virzienā ir 407.ceļš, un kad viņš parāda virzienu, man viss ir skaidrs...esam apbraukuši līkumu pa jauno ceļu ap jaunizcepto rindu māju pilsētu. Aiz 407.ceļa piebraucam pie mājas un jautājam pēc ceļa uz Sidrabeni. Kāds pāris mums izskaidro ceļu...jā, esam Ash tuvumā, kādi 10km no Zimmerman.

Vējš atkal dzenā mākoņus, uzvelkam plēves, bet bija tikai pāris piles. Atrodam Applbay ceļu, tik atkal nogriežam nepareizā virzienā...varbūt tāpēc, ka arī ceļa teicēji šaubījās – viens teica pa labi, otrs pa kreisi

Lai nu kā, mēs veiksmīgi atrodam Applbay Rd Nr.5100, un griežam iekšā Sidrabenes teritorijā. Ir plkst.17:30. Satiekam pārvaldnieku Andreju Grīnbergu. Sākumā runājam par telts vietu, bet tad pēc sarunas ar kafejnīcā strādājošo Ģirtu, nolemjam, ka labāk paliekam mājiņā (atpūtas namā Ķemeri), kur istabiņas stāv neizmantotas. Rīdzinieks Ģirts šeit ieradies strādāt uz gadu (Kanādas vēstniecībā ir programma, kurā jauni cilvēki, vecumā no 18-35 gadiem, var apmaiņas programmā, vai kaut kā tā, braukt šeit un strādāt).

Andrejs, kuru te visi mīļi saukā par Endiju, pie mums atkal atgriežas ap 20:30 un izvadā mūs pa Sidrabenes teritoriju, tad uz mājiņu. Vēlēk atbraukšot vēl...parunāties. Satiekam arī rīdzinieci Evitu, kura arī strādā kafejnīcā un, kas mums tagad 5 dienas dzīvos kaimiņos. Arī viņa, tādā pat veidā kā Ģirts, nonākusi Kanādā. Šeit viņi jau 2 nedēļu strādā kafejnīcā. Pirms tam esot dzīvojuši un strādājuši Toronto, Hamiltonā.

Andrejs pastāsta, ka Līgo vakars Sidrabenē būšot tikai 26.jūnijā, bet šajā nedēļas nogalē būšot lielā pirms Jāņu talka. Jā, tagad mēs izprotam to divu latviešu izbrīnu, ka mēs tik laicīgi braucam uz Jāņiem

Šodien nobraukti 68km.

17.06.2010.

Pamostamies tikai pēc 8iem...mūsu istabiņa atrodas mājas ēnas pusē, saule neiespīd un līdz ar to varētu vēl un vēl gulēt...

10:00 esam kafejnīcā uz brokastīm – auzu pārslu biezputra ar aveņu ievārījumu...un kafija...mmmm, labā!

Parunajos ar Evitu (viņa pirms tam šīs programmas ietvaros bijusi arī Jaunzēlandē). Viņa tik aizrautīgi stāsta par šo zemi, ka es pie sevis jau izlemju – noteikti kādreiz turp jāaizbrauc!

Kad esi radis būt visu laiku ceļa jūtīs, jocīgi šķiet vazāties pa Sidrabenes teritoriju un neko nedarīt. Izlemju iet uz baseinu (jau 7gadus viņiem šeit esot baseins). Zvilnu pie tā un cenšos atbrīvoties no velosipēdistu iedeguma...aizklāju ar dvieli jau kalnos iesauļotos ceļus...ķeru sauli ciskās!

Ūdens vnk burvīgs! Tā es te pie baseina 2h palaiskojos. Aizeju pārģērbties un prom uz kafejnīcu...uzprasamies uz vakariņām – apcepti vārītie kartupeļi, kotletes, salāti, štovēti kāposti. Latviešu virtuve rullē!

Uzspēlējam kafejnīcā uzstatīto novusu. Aizraujamies līdz pat 22iem...ups, Ģirtam takš kafe jāslēdz...bet kā saka: līdz pēdējam apmeklētājam!

Vēders neizpratnē par saņemto pārtikas devu...visu laiku ēdam sausu maizi, bet nu kas neiereasts...streiko!

Diena bez velo...dīvaini!

18.06.2010.

Nu kaut kas traks..sāku palaisties slinkumā...rīts sākas tikai pēc 9iem. Un laikam mums abiem ar tēvu ir vajadzīgs laiks vienatnei...vai vismaz vienam no otra jāatpūšas – sākam vienkārši viens otram „braukt” virsū...tas ir normāli!

Principā nolemju ar viņu kādu laiku nerunāt...lai savas domas patur pie sevis, lai nerunā par to, ko neizprot...bet mūsu ieilgušo klusuma pauzi pārtrauc Andrejs ar mammu Ēriku. Piekrītam abi braukt līdzi Ērikai uz veikalu – vajag mājiniekiem prezentus sapirkt, ūdeni iepirkt un bankomātā naudiņa jāizņem. Ērika ir feina kundzīte. Viņa mūs izvadā arī uz vācu pārtikas veikalu, kur šodien ir degustāciju diena – izgaršojam 2veidu salātus, kūpinātas desas, sieru... Tad Ērika aizved mūs uz alus bodi...nu feini, ieej veikalā, tur ir telpa, kur pieņem bundžas, pudeles, un tad tālāk ir liels ledusskapis, kurā Tu ieej un skaties uz n-tajām alus šķirņu kastēm, kas sakrāmētas lielās grēdās. Apmēram kā mums vairumtirdzniecības bāzēs. Pie sevis nodomāju: Tēva paradīze!

Ap 13iem atbraucam...he, un paēdam brokastis! Aizeju uz dušām...patīkama ūdens šalts pārlīst pār augumu...varētu te ilgi tā stāvēt!

Bet jāmazgā arī drēbes...veļas diena! Pēc labi padarīta darba esmu nolēmusi nopeldities baseinā. Atkal divas stundas pie baseina...kaut kā manas kājas nesauļojas...izskatās jau vareni, man pat pajautāja: vai tās garās tumšās zeķes nost nevilkšot?

Atkal pieslēdzos jogas vingrojumiem...vismaz kaut kā tas ķermenis jāizkustina!

Šodien nometnes teritorijā sabraukušas latviešu dāmas, lai ceptu pīrāgus Līgo vakaram. Bet mēs ar tēvu atkal „kasamies”...lai nepieļautu „rētas”, labāk fiksi aiztinos pastaigā pa Sidrabenes teritoriju. Kad atnāku, šis jau aizgājis uz kafejnīcu...sameklējis citu sabiedrību!

Varbūt mums šādi gājieni mācas virsū aiz nekā nedarīšanas...ceļā jau to sarunu un kontakta ir mazāk...brauc tikai!

Var jau būt, ka es te sāku „mazgāt netīro veļu”, bet nu es vienmēr esmu teikusi, ka šādiem braucieniem vajadzīgi trīs cilvēki...lai nav par maz, lai nav par daudz! Optimālākais skaitlis! Ja ir vairāk, sākas dažādu ideju bardaks – nevar vienoties par maršrutu, par pieveicamo km skaitu un tīri citu apstākļu dēļ...piemēram, jo vairāk braucēju, jo lielāka iespēja vairākas reizes stāties, ja kas atgadās ar riteņiem. Bet diviem ir lielāka iespēja saiet ragos, ja dalās domas...trešais varētu būt „zibens novedējs”!

Pēc vakariņām vēl notiek biljarda mačs.

19.06.2010.

Sestdiena. Šodien lielā talkas diena. Pirms 9iem ejam lūkot, kur viss sākas. Sākas tepat kalniņā, bērnu vasaras nometnes teritorijā, kur tiek izlikta reģistrēšanās plāksne. Pierakstamies.

Mums tiek iedalīts darbs pie labirinta veidošanas ( tas tāds meditatīvs aplis, pa kuru ejot uz riņķi, uz viduci, tiek garīgi sakārtotas domas). Strādājam kopā ar Aiju. Pēcāk mums pievienojas arī Imants. Andrejs mums piegādā materiālus – sakapātu koku skaidas jeb šķilas...vēl siltas! Un mēs ar tām noklājam jau iepriekš iezīmētu labirinta skici.

Pēc tam mūsu pienākumos ietilpst brīvdabas baznīciņas teritorijas pakopšana. Te notiek gan iesvētības, gan laulības, kristības, protams, tikai vasaras sezonā. Visi kolektīvi nolemjam, ka te mums īsti nav ko darīt, te tikai ar pļaujamo aparātu jāpadarbojas.

Ejam uz lanču – viegla maltīte strādīgajiem talciniekiem. Gurķu zupa (kefīrs, sablenderēti gan svaigie, gan skābēti gurķi, piparmētra un dilles).Mmmm...garšo labi!

Tad dodamies uz Jāņu estrādi, kur kaplējam nezāles, kas saaugušas gan uz skatuves plača, gan uz trepēm. Šeit Jāņos, Līgo vakarā uzstāsies Latvijas grupa „Lauku muzikanti”. Tā kā mums darbs rit raiti, Andrejs mūs pieliek pie darba...jāsakopj Jauniešu deju grīda...deju laukums aiz upītes, kur jauniešiem notiek nometnes disko vakari. Tur cīnāmies ar sabirušajām lapām, nesam tās dedzināt uz lielo ugunskuru.

Ir tik daudz padarīts, ka mēs ar Aiju nolemjam, ka viss...esam nopelnījušas vēsu peldi pirms vakariņām, ko gatavo Dzintras dēls (pavārs)...un sarunājam pēc 30min tikties pie baseina.

Baseinā nolemju, ka man prasās pēc kārtīga peldējiena...lai muskuļi iztrakojas!

Aija ir angļu valodas pasniedzēja un bibliotekāre universitātē, arī Latvijā vadījusi angļu valodas kursus. Pie baseina iepazīstos arī ar Rasmu un Maiju.

15:30 vakariņas nostrādinātajiem talciniekiem. Uhhhhhhh, pamatīgas gan – steiks, kartupeļi (vārīti un noturēti marinādē, pasniedz aukstus), ceptas sīpolu ripiņas un divu veidu salāti (grieķu salāti ar pupiņām un tomātu salāti ar sīpoliem un papriku) un tradicionālā Sidrabenes nometnes limonāde (ūdens ar citronu pulveri).

Vareni, mans vēders atkal pēcāk varēs brīnīties par lielo ēdiena apjomu...vairs jau nav pierasts ēst tik daudz !

Nolemju lēnu garu aizbraukt līdz tai zemeņu plantācijai, par kuru stāstīja Ģirts...uhhhhhh, kas par kalnu! Nobraucu nieka 8km...redzēju pa gabalu to feino klinti, pa kuru varot nokļūt līdz pat Niagārai...kādreiz vajadzētu to taku izstaigāt!

Un tā Talkas diena izvēršas par „plato” vakaru – alus, grauzdiņi, liela un jautra kompānija...dziesmas, anekdotes...

Rasma ar vīru, Maija un Ģirts, Dzintra ar vīru Juri, Andris, mēs ar tēvu, brāļi Blūmi – Kārlis un Māris, kafejnīcas cilvēki – Evita un Ģirts. Arī Andrejs pasēdēja ar mums kādu laiciņu. Tā mēs „nojāņojām” līdz pat 4iem no rīta.

Brāļu Blūmu dziedājums saviļņoja visus tusētājus, Andris brīžiem vnk neizturēja un laida līdzi...mēs klausījāmies aizgrābtu sirdi – viņi tiešām dzied no sirds! Tiešs trāpījums – no sirds uz sirdi! Viņi paši, protams, teica, ka pietrūkst brāļa Viļņa, kurš parasti piespēlē ģitāru...taču viņi ģitāras solo vietas sita līdzi ritmu...labais! Arī pārējie gribēja dziedāt...bet bija aizmirsušās dziesmas...Kārlis solīja atnest dziesmu kladi...atgriezās tukšā...neesot! Māris uzreiz teica: Tualetē paskatījies? Mēs sākām smiet...Kārlis taisnojas: nu ja, tur jau viņa vienmēr ir pa rokai! Iztikām beigās bez klades, dziedājām...protams, šad tad piemirsās dziesmu vārdi, bet tad Māris vai Kārlis izgudroja savu tekstu

Sarunas aizvirzījās arī līdz vēlēšanām, kas gaidāmas Latvijā, un tad Kārlis teica, ka viņa nepatīkot, ka Latvijā ieviesti termini : Bizness, serviss...tā tāda tehniska vārdu piesūdošana esot! Arī Māris pielika: un kas tas par vārdu „finišēt!?” Kas tad tur finišē? Nobeidz un viss...mērķa sasniegšana skanētu daudz labāk!

Feini, mēs ar Evitu vērojām kā šejienes latvieši cenšas saglabāt to latvisko dabu sevī, ap sevi. Mēs runājām par to gaišumu, kas viņos ir, un par to, ka viņi te rīkojas atklātāk...jebkurā situācijā!

Burvīgs vakars...aust rīts...istabiņā lēni caur koku zariem izspraukušies saules stari... drīz zvanīs modinātājs...

20.06.2010.

Mums šodien ekskursijas diena. Ir sarunāts, ka Ērika ar vīru Jāni, mūs šodien ved uz Niagāru. Pēc 8iem izbraucam...acis krīt ciet, bet neērti gulēt...vajag taču komunicēt ar saviem vedējiem. Brokastīs tikai kafiju prasās...gribas pamosties...iebraucam un nopērkam kafiju...mašīnā lēnām malkoju...

Niagārā esam ap 10iem. Mūs sākumā aizved uz upes augšteci. Tur paveras panorāma uz Niagāru. Niagāras upes krasti ir ļoti apbūvēti – augstceltnes, skatu tornis...viss priekš tūristiem.

Esam nolēmuši izbraukt arī ar kuģīti...15 minūšu duša Niagāras ūdenskrituma šļakstos! Un tikai 14,50$

Pēc dušas esam slapji, bet laimīgi...turpinām savu ekskursiju pa Niagāru, ķeram kadrus staigājot gar upes stāvo krastu. Niagāras upe ir robežupe starp Kanādu un Ameriku, bet no Kanādas puses tiešām skats uz Niagāru ir iespaidīgāks (žēl, protams, ka mēs šeit nebūsim arī vakarā, kad ūdenskritums tiek izgaismots). Vairāk kā stundu klejojam pa krastu, fotografējam...nonākam līdz upes lūzuma punktam...te nu ir tas ūdens varenums...gāžas lejup!

Sarodas arvien vairāk un vairāk tūristu...nav kur apgrozīties...nolemjam pirms aizbraukšanas iegādāties suvenīrus. Tad mūs aizved līdz Niagāras upes virpuļiem...paskatamies kā tur ar lielu motorlaivu vizina extreem izjūtu cienītājus..feini! Turpinām ceļu uz pilsētu St. Catharines, kas atrodas pie Ontario ezera, šeit septembros norisinās Niagara Wine Festival. Tik daudz vīnu darītavas vienuviet vēl nebiju redzējusi...viena pie otras. Kādā iebraucam arī mēs...nobaudām vīnu. Es izvēlos Pinot Noir, kuru pasniedzot kopā ar dažādiem ēdieniem...mmm, interesants...jāaaaaa, interesanta ir arī cena..izrādās viena no dārgākajām vīna šķirnām...labi, ka man tik maza glāzīte, par pudeli man būtu jāšķiras vismaz no 30Ls. Mums pastāsta, ka par šo vīnu saka: „Sekss glāzē!” Oho...labais!

Turpinām ceļu gar Ontario ezeru uz Hamiltonu. Esam ciemos pie Ērikas. Viņas dēls Kārlis uztaisījis pusdienas...sacepis kartupeļus, sacepis steiku...mēs ar Ēriku vien sataisām salātus. Tā...nu varam ēst! Pēc sātīgām pusdienām pļāpājam piemājas dārziņā, plunčinu kājas baseinā...Bairo (trakoti mīļš suņuks), trako pie baseina...ķer ūdeni!

Ap plkst.18iem braucam uz Burlingtonu...Sidrabenē tāds miers...

Pasēžu kafejnīcā...Evita izrāda savas bildes no Jaunzēlandes laikiem...skaisti...tik perfekti izvēlētas fotogrāfijas...redzama gan skaistā daba, gan mežonīgā daba...gan sadzīviski momenti, kur viss tik dabisks, tik saistošs...un suņuks strūklakā...amizants video, kur suns cenšas noķert strūklakā esošo vardi!

Diena ļoooooti piepildīta...daudz emociju, iespaidu...jaukas ainavas...pa skaisto!

21.06.2010.

Diena, kas jāsauc par pēdējo šajā viesmīlīgajā, skaistajā vietā. Man jau gribas teikt, ka šejieniešiem ir izdevies izveidot mazu Latviju, kurā vienīgais, kas pietrūkst...un, labi, ka tā...valdības, kas visu sačakarē!

Šodien esam sarunājuši ar Ēriku vēl pēdējos sīkumus mājiniekiem iegādāt, kā arī aliņu atvadu vakaram, un šo to uz galda liekamu...Evita ar nodomu apstaigājusi dažus un ieminējusies, ka šodien tāda atvadu ballīte būšot...lai sarodās ap 18:00. Blūmi esot atbildējuši: Ā, maza ballīte...ok...būsim! Viss notiek...

Atveduši alu, uzreiz noliekam kafejnīcā. Vakaram.

Ģirts ar Māri dodas iepirkties...kafejnīcai jāsagādā visādi labumi...piesakos līdzi! Māris saved kārtībā mašīnu...atrodam pat ļooooti noturētu banānu...smejamies! Tad vēl ziemas cepuri...ai, Kārlim to nevajadzēs, ir taču vasara...viņš visu samet miskastē! Kad Ģirts salicis tukšo pudeļu kastes mašīnā, varam doties. Vispirms jau uz alus veici. Atkal pastaigājos pa lielo ledusskapi...forši, šet vēsi, bet ārā šodien visi 30grādi!

Labi sapirkušies dodamies atpakaļ...un, ejam posties vakaram! Šodien mani laiž virtuvē...dari, ko gribi, taisi, utt. Laikam kļuvusi savējā...tad, kad jābrauc prom!

Galdiņš uzklāts...lēnām sarodas vakara dalībnieki...Ģirts, Dzintra ar Juri, vēlāk arī Kārlis ar Māri, arī Ērika un Andrejs. Tad nu atkal iet vaļā sarunas...katra nākmā tēma par iepriekšējo arvien interesantāka, izteiksmīgāka, ellīgāka...

Kārlis aizdedzinājis ugunskuru...redz, re, kur ir solītais ugunskurs...Jāņi priekš mums! Andrejs saka: es taču solīju jums Jāņus! Ugunskurs nakts tumsā kvēlo, dzirkstis augšup paceļas....

Abas ar Evitu iesmejamies...Māris izteicis frāzi, kas nekādi nav mums palikusi vienaldzīga: Pilna govs! Pilna govs bļauj kā traka. Mūuu!

Vai te pilna domāta kā slaucama...pilna ar pienu? Apsmieties var ar viņu feino valodu... viņi jau daudzus vārdus lieto vēl tajā latviešu valodā, kas pie mums jau pazudusi...pirms kara laika valodiņā!

Jā, vakara gaitā sarunas aizskāra arī indiāņu tēmu...tēmu, kuru iepriekš iesācis Kārlis. Māris iesmejas: rasists! Un Kārlis sāk taisnoties, ka nav viss, ka viņam viņi patīk... Māris krata galvu...jā, jā!

Uzreiz ierunājas Andrejs: starp citu, rītu būs indiāņu bariņš Sidrabenē. Māris uzreiz: Cik? Pēc brīža piebilst: Cik patronas Kārlim sagatavot?!

Tad nu sākas stāsts, par tiem, kas šajā latviešu nometnē ciemojušies...Latvijas hokejisti, paraolimpisko spēļu hokejistu komanda, kaut kad arī Ieva Akurātere, šogad būs Lauku muzikanti...oooo, un Šajana Twain ar bijusi nedēļu...jā, un divi dulli riteņbraucēji...kāds piebilst!

Kārlis pēkšņi pieceļas kājās, un atvadās. Māris izmet: Hauu! Viņš sāk trenēties rītdienas indiāņu sagaidīšanai...un tad saka, ka vajag katram indiāņu vārdu, lai var ar sevi iepazīstināt. Evita tika  pie „runnung hourse”. Savējo es „jeibogu” neatceros...zinu, ka figurēja vārdi mamma mia...

Piekrītu Evitai...šo sarunu un ieilgušo atvadu ballīti, kur bija runāts – „mazliet pasēdēsim”, aprakstīt nevar. Bet gribas iemūžināt... piemēram, vēl rakūnu tēma ik pa laikam tika pārcilāta no viena plauktiņa uz otru, līdz sākām runāt par spokiem. Kad katrs ir minējis kādu piemēru iz savas pieredzes ar spokiem, Māris ierunājas: Meitenīt, ej mājās!

Kad mēs saprotam, ka šis to nedomāja uz Evitu, bet kādu tēlu aiz kafejnīcas, Ģirts nosaka: jā, un paņem savu galvu līdzi!

Smejam kā traki...Meitenīt, Tev 18 gadi ir?

Var jau būt, ka te sāk izklausīties pēc iedzērušu cilvēku runām...bet ar mums jau nebija tik traki...vairāk baudījām kopā būšanu nekā alu un vīnu!

Rīts pienāk nežēlīgi ātri...

22.06.2010.

Ceļamies ap 11iem. Duša pamodina...jā, maz gulēts! 12os ejam brokastīs uz kafejnīcu. Rīta kafija. Vēl pēdējā draudzības spēle – novuss asinīs! Atvadamies...līst...laikapstākļi skumst līdz ar mums! Protams, ka gribas mājās, bet kāda dvēseles stīga te paliek...pavisam!

Ap plkst.14iem dodamies uz mājeli, saliekam somas...esam gatavi braukt! Andrejs klāt pēc 15iem un aizved mūs uz lidostu. No Toronto lidostas izlidojam 18:55. Attā, Kanāda!

Lidojam...ap 21:30 saulriets...mēģinu iemūžināt, bet man tāds netīrs tas lodziņš trāpījies...bet skats feins – arvien tumšāki kļūst mākoņi, saule kaut kur zem viņiem arvien sarkanāka, sarkanāka, tad pazūd pavisam! Tagad lidojam pret laiku...lidojums ar laika zonu maiņu ir garāks nekā reāli ir!

Biju brīdi iemigusi...un tad...euuu, atkal saulriets? Cik tad ir pulsktens? 23:00...saullēkts! Dīvaini...lēnām saule ceļas pār pelēcīgajiem mākoņiem, kas saules staru apspīdēti, kļūst arvien gaišāki...es vēroju un priecājos!

23.06.2010.

Londonas lidostā esam 6:55 pēc vietējā laika. Sagurusi, bet ceru, ka izgulēšos nākamajā lidmašīnā...vien vēl tās divas stundas jānovelk! Atlaisties krēslos nesanāk laika...caur kontroli un uz lidmašīnu.

Ui, atkal Berlīne...8h gaidīšanas svētki...es vārdu tiešākajā nozīmē „lūztu nost”! Pat vazājoties krītu nost no kājām, un ir brīži, kad vnk atslēdzos...izdomāju, ka vajag sevi nodarbināt...rakstu dienasgrāmatu...skricelēju, piepūlu atmiņu...miegs kaut kur uz brīdi pagaist!

19:45. Lidojam mājup. Laižoties pār Latviju esmu kā pienaglota lidmašīnas lodziņam...nebiju iedomājusies, ka ugunskuri tik skaisti izskatās no augšas. Tādas mazas uguntiņas kā jāņtārpiņu radītās gaismiņas izbārstītas pār Latviju... Latvieši svin Līgoooooooo!

Tā...nu ir pielikts punkts mūsu velo ceļojumam pa Ziemeļameriku. Pa Kanādu noripinājuši esam nepilnus 230km ( plānoto 700km vietā). Atliek secināt, ka ne jau nobrauktajos kilometros tā sāls, bet tajā, kādus cilvēkus satiec, kā izbaudi tās svešās zemes dabas skaistumu, kā pats pasniedz sevi citiem!

Kopējais maršruta garums, ko veicām pa Ziemeļameriku ir 770km, plānoto 1300km vietā.

Maršruts, kas negribot tika sadalīts divās daļās:

1)Boston – Sharon – Milis – Athol – Brattleboro – Dorset – Poultney – Bridport – Westport – Lake Placid – Plattsburgh – Champlain – Coin Douglas – Saint Constant – Delson – Brossard – Montreal

2)Toronto – Mississauga – Oakville - Burlington