Valmiera-Mazsalaca-Salacgrīva-Saulkrasti

Tālais 2005.gads. Tikko iekš draugiem.lv izveidota jauna domubiedrugrupa “Vispasaules velomāni”, kas aktīvi sasparojušies pirmajiem braucieniem kopā. Tā kā mēs salasījāmies maz, tikai 4, tad nolēmām pirmo braucienu pievienoties mtb.lv velomāniem, kas bija izplānojuši 23.-24.aprīlī veikt maršrutu pa Vidzemi. Salasījāmies 11 cilvēki – es (kas krievu tautības cilvēkiem tiku stādīta priekšā kā Žanna, jo tā viņiem vieglāk izrunāt, un arī krievu bērnudārzā, kurā es gāju līdz 5gadu vecumam, mani tā sauca), Jurijs, Jānis, Sandis, Andrejs, Roma, Igors, Maks, Juris, Arnolds un mtb. lv velobraucienu  koordinātors, kuram, piedodiet, vairs neatceros vārdu. 

Sestdienas rītā ieradamies Valmierā, nedaudz pavizinājāmies pa taciņām gar Gauju, un tad devāmies ceļā. Pie Burtnieku ezera baudījām skaistos dabas skatus un apskatījam kādu senu māju ar pamestu parku, pēc tam apskatījam vecu baznīcu ezera malā. Tālāk mūs gaidīja meži - taciņas  un lauku ceļi. Pēc iepriekšējā naktī sasnigušā sniega vietām bija slapjš, bet braukt nebija grūtii. Vietām sniegs klāja visu ceļu - netipiski  aprīļa beigām ...Ap pusdienām bijām Mazsalacā. Tur atradām kādu kafejnīcu, kur ļoti garšīgi paēdām pusdienas pa lētām naudiņām. Atpūtāmies un devāmies atkal ceļā. Sāka nedaudz snigt, bet tas neapturēja mūs baudīt Salacas krastu un Skankalnes  parka skaistumu. Atmiņās paliks augstās klintis, alas un kāpšana pa bezgala garajām trepēm ar velosipēdu plecos.Un tālāk sākās piedzīvojumi. Sākumā bija mežvedēju iedzītas pēdas, pa kurām braukt bija grūti, drīz vien Andrejs pārdūra riepu. Viņš kopā ar Maksimu palika labojot velo, un pēcāk mūs panāca pa taisnākajiem ceļiem, kas zināmi viņiem vien, bet mēs braucām pa ceļu gar  Salacas labo krastu.Lieliskais grants ceļš palēnām, pamazām pārvērtās par meža taku, un pēc tam jau bija pilnīgs purvs ar traktoru iedzītām pēdām. Kāds gabals bija pārklāts ar sniegu, bet pēc tam vieni vienīgi dubļi, pa kuriem ar grūtībām turpinājām braukt, stumties. Kopumā šo ceļa posmu 15km mēs veicām gandrīz trīs stundas. Toties pēc tam līdz pašai nometnes vietai mums bija garantēts tukšs ceļs ar lielisku asfaltu. Saka satumst. Ieslēdzām lampiņas un veiksmīgi ieripinājām noskatītajā nakšņošanas vietā pie upes.

Ātri uzcēlām teltis, Maksims un Andrejs uzlika vārīties vakariņas, paēduši vēl nedaudz pačalojām pie ugunskura un drīz vien devāmies pie miera... Svētdienas rīts mūs sagaidīja ar saulīti. Kamēr pabrokastojām un savedām kārtībā savus dubļainos braucamos, laiks nedaudz pasliktinājās un tad arī sāka snigt.Pa trošu tiltiņu šķērsojam Salacu un tagad braucam pa kreiso krastu, pa meža takām. Dažus kilometrus tālāk atkal atgriežamies upes labajā krastā, un apstājamies, lai apskatītu Sarkanās klintis. Vieta ir ļoti skaista, bet ar laika apstākļiem mums neveicas...snieg, snieg, snieg. Taču, kad mēs ierodamies Salacgrīvā, spīd saule.Salacgrīvā satikām velotūristu pāri no Šveices - ceļošot tālāk caur Igauniju uz Sanktpēterburgu, tad uz Maskavu, Irkutsku, Baikālu un no Mongolijas uz Ķīnu. Patērzējām ar viņiem un tad devāmies tālāk gar jūras krastu.Sākumā celiņš vijās pa mežu, bet pēc tam tas mūs izveda pašā jūras krastā. Vairākās vietās ceļus pilnībā bija nopostījusi (noskalojusi) ziemas vētra,kas te plosījas janvārī, un arī krasta līnija bija mainījusies. Netālu no Veczemes klints atradām skaistu vietiņu ar skatu uz pludmali, jūru, kur nolēmām apmesties un pusdienot. Tālāk celiņš vijās gar pašu klints malu,  atklājot apdullinošu skatu uz jūru. Vietām ceļš bija tik šaurs gar pašu klints malu,vietam normāls ceļš.

Tā mēs tikām līdz Tūjai, no tās pagriezāmies uz šoseju un braucām caur Skulti un Saulkrastos iekāpām vilcienā. Kopā pa divām dienām nobraucām 210 km.Jauks brauciens, jauki cilvēki, ar kuriem kopā jutos labi, un priekš pirmā brauciena...jā, bija grūti, bet nobraucu visu ceļa posmu...mājās gan braucu ar sāpošiem ceļiem, labi, ka biju paņemusi līdzi saites, ar kurām nosaitēju ceļus...kad vilciens tuvojās Jelgavai, zvanīju tēvam, lai atnāk līdz stacijai un palīdz izkāpt...domāju, ja nu kāpjot ārā vienkārši izveļos?

Aukštaitija - ezeru un pauguru zeme, Lietuva.

“Vispasaules velomāni” kaut kā vēl neaktīvi, tāpēc atkal pieslēdzamies mtb.lv velomāniem, kas izplānojuši maršrutu pa Lietuvu 7. un 8.maijā (2005). Kopā sapulcējamies 10 braucēji – Dima, Aivars, Juris un Arnolds, Jurijs, Raimonds, Sandis, Zane, busiņa vadītājs Igors un mtb.lv velobraucienu koortdinātors.Piektdienas vakarā ap plkst.19:00 salienam busiņā, tā kā esam par vienu cilvēku vairāk nekā plānots, jo atbrauca arī Aivars, tad busiņš ir pārbāzts, taču veiksmīgi atrodam vietu kāršu spēlei. Apmēram 23:00 ierodamies Egļukalnā, kur paliekam nakšņot. Uzceļam teltis un gulēt…rītu sākas brauciens uz Lietuvu. Pulcējamies agri no rīta, un vēl pirms brauciena nolemjam uzkāpt Egļukalna skatu tornī, lai novērtētu Daugavpils un tās apkārtnes ainavas skaistumu. 220 metrus virs jūras līmeņa uzbūvētais skatu tornis ļauj skatītāja acīm vērot Latgales mežus un ezerus visā to krāšņumā. Paveras arī lielisks skats uz Sventes ezeru. Sākam braukt, vispirms pārsvarā uz leju, pa meža taciņām…mazliet dubļainām, slidenām. Ap 8:00 bijām jau Stelmuižas robežpunktā. Izrādījās, ka robežpunkts atveras tikai 8:30, tā kā mēs te kādu brīdi piespiedu kārtā uzturējāmies. Iebraucām Stelmuižā paskatīties slaveno ozolu, un tad pa feinu asfaltētu ceļu braucam līdz Zarasai. Poļu prognozētie laikapstākļi precīzi – sāk līņāt lietus, un tālāk braucam uz Salakas pa šoseju caur Degučiai – kaut ceļš sanāk garāks, toties ātrāk tiekam uz priekšu un dabūnam papriecāties arī par skaistajām ainavām visapkārt.Uz iepriekš sarunāto tikšanos ar velomāniem no Visaginas mēs nedaudz kavējam, jo tā pusstunda, ko pavadījam pie robežpunkta pietrūkst. Satikušies iepazīstamies, apskatām vecu un ļoti skaistu baznīcu, un tad,nu jau lielākā kompānijā, braucam pa grants ceļu līdz Minčia dzirnavām.. Pa reljefainu ceļu un lietum smidzinot, mūsu kompānija ir izstiepusies garu garā, un brīžiem nākas sagaidīt atpalicējus. Lietuvas velomānu kompānija brauc labā tempā, laikam tikko sākuši, bet mēs jau visu rītu maļamies uz velo, un, kad mēs taisamies apstāties uz pusdienām, viņi nolēmj tomēr turpināt savu maršrutu. Kamēr mēs ēdam, lietus pārstāj un vairāk par sevi brauciena laikā neatgādina. Pa meža ceļiem nonākam pie Ginučiai, apskatām ūdens dzirnavas, un pēc tam uzkāpjam Ladakalnis kalnā, no kura pamanām septiņus apkārtējos ezerus. Tālāk sekoja ļoti jauks gabals pa taciņām  un kalniņiem gar Asalnai ezera krastu, un re, mēs jau esam Palūšē. No turienes gar dzelzceļu braucam uz nakšņošanas vietu pie Žeimenys ezera,  kur mūs jau gaidīja lietuviešu draugi.Svētdienas rītā, Lietuvas kompānija aizbrauca pa šoseju Visaginas, un mēs devāmies pa Labanoras parka teritorijas takām.  Pusdienojam pie Lakaia ezera, un tālāk pa ezeru zemi…redzējām daudz un dažādus ezerus…visus nesaskaitīt! Īpaši patika ceļa posms Kraujeliai – Galnakis. Tālāk caur un tad uz velobrauciena noslēguma vietu pie Želva ezera, kur apskatījām pasaulē vienīgo entokosmoloģijas centru un muzeju, kā arī blakus esošo observatoriju. Svētdien laika apstākļi bija lieliski, pat nedaudz iesauļojāmies … Atpakaļceļā Dima uzstādīja rekordu – iepakoja 10 cilvēkus, 10 velo un mantas vienā busiņā.Kopējais divu dienu veikums aptuveni 200 km, galvenokārt pa meža ceļiem un grants ceļiem.

Pa Jelgavas novadiņu

Velomaršrutu šoreiz neplānoju pati, bet tiku uzaicināta piebiedroties velopastaigā, ko saorganizēja un izplānoja Gaitis Grūtups Viņš sazinājās ar Modri, kas mums nedaudz arī piebiedrojās velopasataigas nelielā posmā, un pastāstīja par savu dzimto pusi, par zemnieku saimniecībām, kas te vēl saglabājušas, par to, ar ko šie cilvēki te nodarbojas, utt.
Tātad velopastaiga sākas punktā A,kas šoreiz ir Jelgavas dzelzsceļa muzejs. Bail atzīties, ka būdama jelgavniece te vēl ne reizi nebiju bijusi, lai gan jau Muzeju nakts ietvaros biju gribejusi te atnākt…uz dzelzsceļa tak vecaistēvs nostrādājis pusi dzīves, un tēvs ar te strādājis, un krusttēvs vēl tagad strādā…Nu re, tad nu es beidzot apskatīju muzeju, paklausījos stāstījumā par muzeja vēsturi un pafotogrāfējos pie muzeja āra ekspozīcijā izvietotajām drezīnam un lokomatīvju riteņiem.
Par muzeju vairāk info šeit: http://www.railwaymuseum.lv/jelgava.htm
Tālāk ripinām pāri “gaisa” tiltam. Pavērojam Jelgavas staciju, sliedes, n-tos vagonus, un braucam līdz Dievmātes atdusas pareizticīgo baznīcai, kas atrodas Bauskas ielā. Šeit mums sarunāts apmeklējuma laiks. Izstaigājam baznīcas teritoriju… baznīcas dārzā ieraugam, ko neparastu…zemūdeni!
Mūsu maršruts vedina mūs tālāk pa Bauskas ielu uz priekšu, pāri Platones upītei. Tad nogriežam pa kreisi uz Staļģenes ielu, gandrīz līdz galam, un nogriežamies uz Kārniņu ceļu. Nonākuši pie apvedceļa sadalamies mazākās grupiņās, lai veiksmīgi varētu šķērsot šo lielo, mašīnām bagāto A8/E77 šoseju. Pa to nobraucam kādus 600m, pārbraucam pār Vircavas upīti, un pa labi iegriežam “Līčos”, kur esam nolēmuši ļauties vēdera pauzītei un satikt Modri, kas te ir viens no īpašniekiem. Tad nu mūsu kuplais velobraucēju pulciņš izmitinās “Zemnieka cienasta” spēļu un atpūtas laukumiņā, kur vēl uzslieta Jāņu dienu telts…piesēžam un kalusamies Modra stāstījumā. Tiekam cienāti, kā Modris smejoties saka: ar Līgo svētku pārpalikumiem! Gardās ābolmaizītes kūst mutē…Mazie līdzbraucēji izskrienās, izšūpojās…cik tad ilgi var nosēdēt tai velosēdeklītī.
Modris mūs aizved līdz “Ataugu” mājām, kur varam apskatīt saimnieka darinājumus no koka. Atkal vesela fotosesija sanāk…dīķrāma te dzīvīte izskatās, bet būtībā jau visu laiku te norisinās darbi…kamēr saimnieks mums izrāda savus darbus, tikmēr saimniece dārzā lasa zemenes…viss notiek!
Piebraucam pie Lielupes, kur agrāk slējusies Vecsvirlaukas muiža…tagad gan te tikai liela klēts palikusi, uz kuras jumta stārķis iekārtojis ligzdu.
Tāāk Modris mūs ved gar Kārniņu bedrēm, gar Pakuļiem, Dravniekiem. Piebraukuši kādās mājās pie upes, pāri redzam Teteles mednieku tornīti, kas jauki rotajās pie pretējā krastā atrodošās skolas.
Tā mēs līkumojam gar Lielupi pa balto lielceļu Staļģenes virzienā. Pabraucam garām Vimbu kapiem. Mašīnu maz, taču nolemjam vairāk pietuvoties upei, un braucam pāri sīkai upītei, pār kuru tāds govju tiltiņs vien ir, un tad pa taciņām…skaisti! Visapkārt pļavas, ganās gotiņas…Pēc kāda brīža atkal izbraucam uz ceļa, braucam cauri Vecsvirlaukai. Pretējā Lielupes krastā pamanām jauku, mazliet muižāi līdzīgu ēku…“Auči”! Tur tagad ierīkots J.Čakstes muzejs.
Tā mēs lēnā tempiņa ieripinām Staļģenē, kur parkā pie Staļģenes muižas un izglītības centra, atlaižamies uz soliņiem, atpūšamies, bet mazie atkal izskraidās.
Pēcāk braucam Jelgavas virzienā, bet iebraucam vēl kādā apskates vērtā objektā – Joahima Zīgerista īpašumā “Šauvas”, kur skatāma dzintara kapella. Skaisti iekoptajā dārzā zied rozes. Īpašuma apsaimniekotājs ir parūpējies un sagādājis mazajiem velobraucējiem gardumus. Turpat staigā arī pelēks, labi kopts runcis…
Te mēs atvadamies no pārējiem braucējiem, jo mūsu mazākais ši pasākuma dalībnieks ir saguris, un drīz vienkārši “lūzīs nost”!. Braucam caur Biļļumuižu. Labu gabalu pirms Blukām pamanu, ka Normunda ritenim riepa galīgi tukša…ta nu mēs līdz Blukām tiekam vismaz 3x pumpējot riepu. Noskatījusi šiem autobusu, viena pati turpinu braukt mājup….iegriežu pa labi uz Lediņu ceļu, tad pa Kārniņu ceļu. Uz šosejas jūtos labi…mašinas svilpo garām! Nogriežu uz Loka maģistrāli, un esmu mājās.
Man sanāca 64km. Tāds jauks izbrauciens pa Jelgavas novada Sidrabenes un Jaunsvirlaukas pagastiem.