16.septembris, 2010.
Ap 12:30 izbraucam ar auto ( velo piekabē) uz Madonas pusi. Braucam caur Rīgu, jo pa ceļam vēl Robis jāpaņem. Roberts ir mums sagatavojis geocaching punktus, ko varēsim paralēli mūsu velobraucienam pameklēt Madonas pusē. Brauciens autiņā ilgst ilgāk nekā plānots, jo tajā pusē tiek laboti ceļi (kalnaino ceļu vietā tagadiņ būs tādi līdzeni, taču labi ceļi...mazliet žēl) un uzstādītie luksofori nav it nemaz viens ar otru saskaņoti. Mūsu galapunkts ir nakšņošanas vieta pirms Bērzaunes...Boķos, kur sazinājos ar saimenieci, pie kuras kaut kad jaunībā biju par strādnieci uz vienu vasaru paņemta. Uzjundīja atmiņas par to tālo 1992.gadu, kad te bija jauka, paliela jaunsaimniecība un ferma ar 40govīm...jā, viss pagājis, mainījies.
"Susurēnos" tikām ļoti laipni uzņemti un bija jāaizmirt par nakšņošanu teltīs...mums piedāvāja divas istabiņas. Tā kā "Susurēnos" bijām pirms 17iem, tad nolēmām, ka jau šovakar gribam izbraukt kādu līkumu ar velo. Aizbraucām ar auto līdz Smeceres krogam un tur pārriktējāmies uz velo. Pa vējam ripinājām uz Madonu. Pa ceļam nolēmām apskatīt piemiņas vietu 1943.gadā nogalinātajiem madoniešiem. Tādu piemiņas akmeni nebiju vēl redzējusi - miroņgalva, kas ieaugusi zālājā meža ielokā. Apkārt bija sagāzušies koki, kas droši vien bija nesenās vētras rezultāts.
Aizrāvāmies ar slēpņu meklēšanu...atradām 3 no sešiem, kurus bijām tā kā noskatījuši, ka ir pa ceļam. Vispār par šo slēpņošanu pirms 10gadiem skatījos kādā raidījumā, jau tad ieinteresējos, bet kaut kā nebij kompānijas, ar kuru kopā to varētu darīt..tad tas bija aktuāls ārzemēs, tagad tā ir populāra arī Latvijā. Un, kādreiz tač vajag arī sākt...
Pabijām pie Madonas mūzikas skolas Blaumaņa ielā. Ēka ir arhitektūras piemineklis. Jaunās ēkas vitrāžas ir apskates vērtas. Papriecājāmies arī par skaisti izveidoto pilsētas parku , strūklaku un kultūras nama ēku. Skaisti.
Tā kā ceļs bijis garš un vēders prasa savu tiesu, nolēmām labi paēst pirms dodamies atpakaļ. Visi bijām vienis prātis, ka "Šlāgerim" (Raiņa ielā) garām braukt nevar...un mūsu izvēle bija pareiza - šeit bija ļoti laba ēdināšana par saprātīgām cenām. Pusporcija daudz neatšķīrās no veselas porcijas...kraukšķīgā karbonāde vienkārši rullē! Mmmm...izkusa mutē!
Vēl atpakaļ braucot nolēmām izbraukt līkumu pa pilsētu...Rūpniecības iela veido tādu kā pusloku ap Madonas centru. Jau pa gabalu ieraudzījām varenu ozolu, kas atgādināja to ozolu, kas attēlots uz 5Ls naudas zīmes. Apskatījām arī Madonas estrādi un lēnu garu, tumsai iestājoties pametām Madonu. Cēlās negaiss, zibeņoja kaut kur tālumā. Pie Smecerkroga atkal sēdāmies mašīnā un braucām uz Boķiem...un sāk gāzt...līst kā no bezgalīga mākoņtēva lietus trauka. Tumsā mazliet sarežģīti atrast atpakaļceļu un nokļūdamies paliekot uz P37 nevis nogriežot uz P81. Ātri attopamies. Zibeņo pamatīgi.
"Susurēnos" esam ap 21:40. Es, saņēmusi no saimenieces lietussargu, aizeju līdz pirtiņai...siltais ūdens, bērzu slotu smarža...vēl padzisis uzmestais gars... Sarunas turpinās līdz vēlai vakar stundai.
17.septembris
9:30. Labi pagulēts. Saimnieks uzlicis ūdeni kafijai. Kāds neizgulējies, jo blakus gulētājs "zāģējis" vai visu nakti. Paēdam un atvadamies no "Susurēniem". Šodien esam nolēmuši ar velo izbraukāt gan Gaiziņkalnu, gan Bolēnu kalnu. Vispirms dodamies ar auto uz Sirdskalnu(297m), kur mūs gaida šodienas pirmais slēpnis, kura hints ir saistīts ar kāmi ritenī? Nu neatceros precīzi, bet slēpnis bija ievērības cienīgs. Sirds pirts agrāk droši vien bija iecerēta kā feins atpūtas nams pie pašas (vai pat var teikt uz pašas) Talejas upītes, kas ir vienīgā izteka no Talejas ezera. Ainaviski skaista vieta. Mēģinājām nokļūt arī pie ezera, bet nogājuši vairāk kā 2km ap ezeru kaut kā nekā pieviņa nenokļuvām, un tad ieraudzījuši aizaugušu taku, neriskējām pa to iet. Pēcāk Vikipēdijā izlasīju, ka ezeram pārsvarā ir stāvi krasti.
Devāmies uz auto un braucām uz Gaiziņa kalnu(312m). Mūs nedaudz piebremzēja pa priekšu ejošais govju bars. Ganu suns mūs rietdams brīdināja, lai labāk turamies no bara pa gabalu. Gaiziņkalnā apskatījām skatu torni, kas nedarbojas vismaz jau gadus 20. Atrdām veiksmīgi otro slēpni. Vien iršu pāris mūs pabiedēja iztraucēts. Nonākuši lejā no kalna sēdāmies uz riteņiem un aidā uz Lido (Ķirsona muižu), kur apskatījām izveidoto atpūtas kompleksu un ainavu uz Kaķīša ezeru (Viešūrs). Tālāk dodamies uz Ķelēnu kalnu(283m), taču tā teritorijā iekšā netiekam...privatizēts (prihvatizēts, ka ne apskatīt, ne ieraudzīt). Nu neko, dodamies tālāk uz Bolēnu kalnu (283m). Aizbraucam arī līdz Bolēnu avotiņam, kur iesmēlām arī ūdeni ceļam -veselībai, skaistumam un mundrumam
Tālāk bija nolemts braukt uz Zelgausku, taču tehniskas problēmas Robertam ar velo...ķēde pušu. Kamēr mēs ķimerējamies, Aivars ar Aigaru brauc atpakaļ uz Gaiziņu pēc mašīnas. Robis ir meistars un viss kārtībā...braucam tālāk uz Zelgausku, kur sarunājam tikties ar Aigaru un Aivaru. Ļoti patika tas ceļš no Migļiem līdz Zelgauskai...skaistas ainavas, normāls segums... Zelgauskā dodamies apskatīt muižu. Meklējam kādu norādi uz Burtnieku kalnu (214m), taču nekā...toties atradām slēpni...redzam, bet netiekam klāt...bet labs!
Sāk līņāt, un mēs nolemjam savu velotūri pa Vestienas pauguraini beigt. Mājupbraucot vēl apskatām Bērzaunes baznīcu. Tad esam nolēmuši iebraukt Armijas bāzes teritorijā Mārcienā, kur rodas apetīte un tiek uzklāts galdiņš. Mēs ar Robertu izstaigājam teritoriju, apskatām pamestās ēkas...jā, arī meklējam slēpni. Arī šo mums neizdodas atrast...vai nu kāds te paciemojies un to likvidējis, vai vnk esam palikuši neredzīgi
Paēdam un dodamies garajā mājupceļā...pa ceļam gan vēl piestājam Mārcienā pie baznīcas un Mārcienas muižas paliekām. Vēl gribas iebraukt Veckalsnavā, kur arī ir jaukas baznīcas drupas. Vien nedaudz nomaldamies un iebraucam vienu ceļu ātrāk...ceļš kļūst šaurāks un šaurāks...saprotam, ka nepareizi braucam...tad ceļa vidū parādās balts zirgs! Uz to melno un tumšo mākoņu fona zirgs izskatījās pavisam balts. Apgriežam auto un dodamies atpakaļ. Veckalsnavas baznīcas drupas arī šajā negaisā izskatījās varenas. Daudz nesanāca pafotogrāfēt, jo sāka pamatīgi līt. Uz katra loga kāds bija salicis sveces...es iedomājos, cik skaisti te izskatījās, kad tās bija iededzinātas...super!
Caur Pļaviņām uz Rīgu. Kāds gulšņā, kāds čalo, kāds škrobējas, ka punktu atrasts par maz...un tomēr, brauciens vienkārši izdevies...lietus gāja mums secen, diena bija saulaina un braucienam tieši piemērota-ne karsta, ne auksta...burvīgs atvasaras izbrauciens!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru