Tālais 2005.gads. Tikko iekš draugiem.lv izveidota jauna domubiedrugrupa “Vispasaules velomāni”, kas aktīvi sasparojušies pirmajiem braucieniem kopā. Tā kā mēs salasījāmies maz, tikai 4, tad nolēmām pirmo braucienu pievienoties mtb.lv velomāniem, kas bija izplānojuši 23.-24.aprīlī veikt maršrutu pa Vidzemi. Salasījāmies 11 cilvēki – es (kas krievu tautības cilvēkiem tiku stādīta priekšā kā Žanna, jo tā viņiem vieglāk izrunāt, un arī krievu bērnudārzā, kurā es gāju līdz 5gadu vecumam, mani tā sauca), Jurijs, Jānis, Sandis, Andrejs, Roma, Igors, Maks, Juris, Arnolds un mtb. lv velobraucienu koordinātors, kuram, piedodiet, vairs neatceros vārdu.
Sestdienas rītā ieradamies Valmierā, nedaudz pavizinājāmies pa taciņām gar Gauju, un tad devāmies ceļā. Pie Burtnieku ezera baudījām skaistos dabas skatus un apskatījam kādu senu māju ar pamestu parku, pēc tam apskatījam vecu baznīcu ezera malā. Tālāk mūs gaidīja meži - taciņas un lauku ceļi. Pēc iepriekšējā naktī sasnigušā sniega vietām bija slapjš, bet braukt nebija grūtii. Vietām sniegs klāja visu ceļu - netipiski aprīļa beigām ...Ap pusdienām bijām Mazsalacā. Tur atradām kādu kafejnīcu, kur ļoti garšīgi paēdām pusdienas pa lētām naudiņām. Atpūtāmies un devāmies atkal ceļā. Sāka nedaudz snigt, bet tas neapturēja mūs baudīt Salacas krastu un Skankalnes parka skaistumu. Atmiņās paliks augstās klintis, alas un kāpšana pa bezgala garajām trepēm ar velosipēdu plecos.Un tālāk sākās piedzīvojumi. Sākumā bija mežvedēju iedzītas pēdas, pa kurām braukt bija grūti, drīz vien Andrejs pārdūra riepu. Viņš kopā ar Maksimu palika labojot velo, un pēcāk mūs panāca pa taisnākajiem ceļiem, kas zināmi viņiem vien, bet mēs braucām pa ceļu gar Salacas labo krastu.Lieliskais grants ceļš palēnām, pamazām pārvērtās par meža taku, un pēc tam jau bija pilnīgs purvs ar traktoru iedzītām pēdām. Kāds gabals bija pārklāts ar sniegu, bet pēc tam vieni vienīgi dubļi, pa kuriem ar grūtībām turpinājām braukt, stumties. Kopumā šo ceļa posmu 15km mēs veicām gandrīz trīs stundas. Toties pēc tam līdz pašai nometnes vietai mums bija garantēts tukšs ceļs ar lielisku asfaltu. Saka satumst. Ieslēdzām lampiņas un veiksmīgi ieripinājām noskatītajā nakšņošanas vietā pie upes.
Ātri uzcēlām teltis, Maksims un Andrejs uzlika vārīties vakariņas, paēduši vēl nedaudz pačalojām pie ugunskura un drīz vien devāmies pie miera... Svētdienas rīts mūs sagaidīja ar saulīti. Kamēr pabrokastojām un savedām kārtībā savus dubļainos braucamos, laiks nedaudz pasliktinājās un tad arī sāka snigt.Pa trošu tiltiņu šķērsojam Salacu un tagad braucam pa kreiso krastu, pa meža takām. Dažus kilometrus tālāk atkal atgriežamies upes labajā krastā, un apstājamies, lai apskatītu Sarkanās klintis. Vieta ir ļoti skaista, bet ar laika apstākļiem mums neveicas...snieg, snieg, snieg. Taču, kad mēs ierodamies Salacgrīvā, spīd saule.Salacgrīvā satikām velotūristu pāri no Šveices - ceļošot tālāk caur Igauniju uz Sanktpēterburgu, tad uz Maskavu, Irkutsku, Baikālu un no Mongolijas uz Ķīnu. Patērzējām ar viņiem un tad devāmies tālāk gar jūras krastu.Sākumā celiņš vijās pa mežu, bet pēc tam tas mūs izveda pašā jūras krastā. Vairākās vietās ceļus pilnībā bija nopostījusi (noskalojusi) ziemas vētra,kas te plosījas janvārī, un arī krasta līnija bija mainījusies. Netālu no Veczemes klints atradām skaistu vietiņu ar skatu uz pludmali, jūru, kur nolēmām apmesties un pusdienot. Tālāk celiņš vijās gar pašu klints malu, atklājot apdullinošu skatu uz jūru. Vietām ceļš bija tik šaurs gar pašu klints malu,vietam normāls ceļš.
Tā mēs tikām līdz Tūjai, no tās pagriezāmies uz šoseju un braucām caur Skulti un Saulkrastos iekāpām vilcienā. Kopā pa divām dienām nobraucām 210 km.Jauks brauciens, jauki cilvēki, ar kuriem kopā jutos labi, un priekš pirmā brauciena...jā, bija grūti, bet nobraucu visu ceļa posmu...mājās gan braucu ar sāpošiem ceļiem, labi, ka biju paņemusi līdzi saites, ar kurām nosaitēju ceļus...kad vilciens tuvojās Jelgavai, zvanīju tēvam, lai atnāk līdz stacijai un palīdz izkāpt...domāju, ja nu kāpjot ārā vienkārši izveļos?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru